65 / 09 11

Gundega Strautmane’s exhibition Dot...Line (‘Punkts…līnija’) was an original and noteworthy event in Latvian art life, as it was one of the rare occasions when the cultural community was presented with an opportunity to enjoy semantically rich art, which not only in its con­tent, but largely even in the motivation of its creation and its physical existence highlights certain issues that have historically been and still are relevant in the local cultural discourse – for example, matters concerning the categories and boundaries of design, crafts, visual and conceptual art, and the phenomenology of art perception.

For a number of reasons, education in textile art in Latvia is domi­ nated by a historical tendency. Gundega Strautmane also has been through the process of sitting at the loom and weaving tapestries. At the same time, however, she has sought ways of communicating the spirit of textile art to her contemporaries – people whose understanding was important to her at the time, but who had found it difficult to appreciate the finer points of tapestry. The works shown at the exhibition are the result of this search for an alternative. These are more than ten seemingly decorative units made in the artist’s own technique: little beads arranged on a modestly sized piece of paper in a definite sym­metrical system, with a fine thread woven in between them to outline the ornamental rhythms. Fibre is used in the creation of the work, and the technique resembles bobbin lacemaking, which places the artist’s creations within the artisan crafts tradition of textile art. This approach is also validated by the fact that ornamental pattern plays an important role in Strautmane’s art, even though its presence in her work is itself a paradoxical event. That is, she sees her professional future in textile design – contemporary, experimental and industrial; however, during

Gundegas Strautmanes darbu izstāde “Punkts...līnija” bija savdabīgs un ievērības cienīgs notikums Latvijas mākslas dzīvē, jo tā bija viena no retajām reizēm, kad kultūras sabiedrībai tika piedāvāta semantiski piesātināta māksla, kas ne tikai saturiski, bet vairāk pat ar tapšanas motīviem un savu fizisko eksistenci izgaismo noteiktus problēmjautājumus, kuri vēsturiski bijuši un vēl joprojām ir aktuāli lokālajā kultūras diskursā, – piemēram, par dizaina, amatniecības, vizuālās un konceptuālās mākslas kategorijām un to robežām, par mākslas uztveres fenomenoloģiju.

Latvijā tekstila jomā dažādu iemeslu dēļ dominē vēsturiski orientēta mākslinieciskā izglītība. Arī Gundega Strautmane savulaik ir sēdējusi stellēs un darinājusi gobelēnus. Taču paralēli viņa arī meklējusi ceļus, kā komunicēt tekstila būtību saviem vienaudžiem – cilvēkiem, kuru sapratne viņai tolaik bija būtiska, bet kuriem bijis grūti iedziļināties gobelēna finesēs. Darbi, kas bija redzami izstādē, ir alternatīvas meklējumu rezultāts. Tās ir vairāk nekā desmit autor­tehnikā darinātas šķietami dekoratīvas vienības: uz neliela formāta papīra noteiktā simetriskā sistēmā izvietotas pērlītes, starp kurām izvīts smalks pavediens, iezīmējot ornamentālos ritmus. Darba radī­šanā izmantota šķiedra, un tehnika ir līdzīga knipelēšanai, tādējādi iekļaujot mākslinieces veikumu tekstila amatnieciskajā tradīcijā. Šādu pieeju leģitimē arī apstāklis, ka būtiska loma Gundegas Strautmanes daiļradē ir ornamentam, lai gan tā parādīšanās savulaik bijusi para­doksāla. Proti, viņa savu profesionālo nākotni redz tekstildizainā – laikmetīgā, eksperimentālā un rūpnieciskā, taču dizaina studiju laikā Vācijā atskārtusi, ka viņu ļoti saista arī dekoratīva simetrija, raksti un ornamenti, kurus konceptuāli orientētā mācību iestāde nav varējusi

Daiļais hibrīdsAn Exquisite HybridGundega Strautmane. “Punkts...līnija” / “Dot…Line”20.02.–06.03.2009. Agijas Sūnas mākslas galerija / Agija Sūna’s Art Gallery

Iliana VeinbergaMākslas kritiķe / Art Critic

Gundega Strautmane. Dona Norbis Pacem. 46x46 cm. 2009Foto / Photo (11–13): Mārtiņš Ziders

Gundega Strautmane. Agnus Dei. 46x46 cm. 2009

12 65 / 09

pieņemt kā “dizainu”. Anša Cīruļa piemiņas izstādes apmeklējums esot nostiprinājis pārliecību par viņas patiesajām interesēm tekstilā, un rezultāts, kā vēsta pati māksliniece, ir šāds: trīs portfolio vietā viņa pie klientiem esot sākusi iet ar vienu, to, kurā apvienoti vizuālās mākslas, digitālās grafikas un tekstildizaina darbi. Šādā aspektā Gundegas Strautmanes radošā darbošanās ir interesanti analizējama feminisma diskursa ietvaros, jo dažādi roku darbi cauri laikiem bijusi sieviešu estētiskās uztveres un izpaušanās joma.

Lai arī Gundegas Strautmanes veidotos darbus var uzskatīt par tradīciju modernizēšanu, ornaments tajos parādās savdabīgā, no tradīcijas būtiski atšķirīgā veidā. Māksliniece izmantojusi Braila raksta zīmes, kurās transkribējusi kristiešu lūgšanu frāzes un uzrakstījusi tās ar sataustāmu pērlīšu palīdzību. Šīs pērlīšu­zīmju kopas izkārtotas simetriskā ritmā, gan atkārtojot lūgšanas tekstu, gan arī veidojot iespaidīgu, dekoratīvu rakstu. Rezultātā darbi ilustrē klasisku kon­ceptuālistu gājienu, kurā vēl piedevām tiek izmests salto: teksts pir­mām kārtām padarīts par trīsdimensionālu fizisku struktūru. Tas ir lasāms un tā saturs uztverams tikai ar taustes palīdzību; atkārtojumi un atkārtojumu kopu ornamentālais izkārtojums sniedz arī sensuāli estētisku, ne tikai literāru pieredzi. Lielai sabiedrības daļai nav spe­cifiskās Braila lasīšanas prasmes, tādēļ teksta nozīme šiem cilvēkiem nav pieejama un fiziskā struktūra jeb pats teksts kalpo vien par dekoru, kam piemīt ārēji pievilcīga, ornamentāla forma. Taču tiek pa­teikts priekšā, ka šī ornamentālā forma ir lūgšana, tiek aktualizēts noteikts kristiānisks un vēsturisks konteksts, kādā to skatīt. Reliģiskā perspektīva iedarbina iztēli, un ritmiskās, centriskās struktūras vedina iztēloties kosmisko kārtību, Visuma plašumu, dabas cikliskumu utt. – pārlaicīgas kategorijas, ar kurām tieši vai netieši operē reliģija. Šis līmenis savukārt nav pieejams tiem, kuri savā ikdienas saziņā ir spiesti lietot Braila rakstu.

Kopumā autore radījusi ne tikai vizuāli un tehnoloģiski iespaidīgus mākslas darbus, bet arī hibrīdus ar vairākiem jēgas slāņiem. Šos darbus var baudīt arī vājredzīgi un akli cilvēki, kam vizuālā māksla būtībā nav pieejama. Māksliniece ir testējusi savus darbus Strazdumuižas internātā un Juglas neredzīgo pansionātā, lai noskaidrotu, vai tie ir tiesīgi pretendēt uz neredzīgiem cilvēkiem uztveramas mākslas statusu. Šī unikālā pieredze motivēja Gundegu Strautmani domāt tālāk par iespējām radīt ekvivalentu pārdzīvojumu estētiskajai baudai. Nepieciešamība pieskarties darbiem, taustīt tos paver jaunu, iepriekš īpaši nelietotu perspektīvu mākslas uztverē, proti taktilās sajūtas un to raisītās emocijas, pārdomas. Nevar noliegt, ka redzīgam cilvēkam taustes uztvere nav prioritāra, tāpēc būtu gaužām interesanti, ja šī spēja būtu jāattīsta, lai varētu pilnasinīgi un daudzdimensionāli uz­tvert kādu mākslas darbu. Šķiet, šāds scenārijs mākslas pasauli darītu tikai krāšņāku.

her design studies in Germany the artist realized she was also greatly attracted to decorative symmetry, patterns and ornamentation, which her conceptually­oriented school was not inclined to accept as “design”. Visiting the memorial exhibition of Ansis Cīrulis cemented belief in her true interest in textiles, and the result, as the artist herself says, is this: instead of giving three portfolios to her clients, she started bringing just one – the one that contained a mixture of visual art, digital graphics and textile design works. In this aspect, Strautmane’s creative activities could make for an interesting subject for analysis within the frame­work of the feminist discourse, because through the ages various kinds of handicrafts have always been the vehicle for women’s aesthetic sense and self­expression.

Even though Gundega Strautmane’s works can be considered as “the modernization of tradition”, their ornamental patterns are distinctive and significantly different from the traditional form. The artist has used Braille characters to transcribe phrases from Christian prayers, writing them out in raised, tactile beads. These sets of bead characters are arranged in a symmetrical rhythm, both spelling out the text of the prayer and creating an impressive, decorative pattern. As a result, the works are an illustration of a classic conceptualist path, with an unexpected twist: the text is first of all made into a three­ dimensional physical structure. It may be read and its content perceived only through touch; repetitions and the ornamental arrangement of sets of repetitions provide not just a literary experience, but a sensually aesthetic one as well. A large part of society does not possess the spe­ cific skill of reading Braille, therefore the meaning of the text is not accessible to these people and the physical structure or the text itself serves merely as an attractive, ornamental decoration. However, it is suggested to the viewer that this ornamental form is a prayer, hence a specific Christian and historical context is brought into play when viewing the work. The religious perspective kick­starts the imagination, and the rhythmical, centric structures encourage thoughts of cosmic order, the vastness of the Universe, the cyclic aspect of nature etc. – time­less categories that religion operates with, either directly or indirectly. This level, in turn, is not available to those who have to use Braille in their everyday communication.

On the whole, the author has created works of art that are not just visually and technologically impressive – they are also hybrids with several layers of meaning. These works can be enjoyed by partially sighted and blind people, for whom the visual arts are generally not accessible. The artist has tested her works at Strazdumuiža boarding school and the Jugla Home for the Blind, to find out whether they qualify as art that is accessible to the sightless. This unique process motivated Gundega Strautmane to give further thought to other options of creating experiences equivalent to aesthetic enjoyment. The need to touch the works of art, to feel them, brings a new, rarely used perspective to the perception of art: tactile sensations and the emotions, and the reflections they provoke. Undeniably, the sense of touch may not be a priority to a fully sighted person, therefore it would be extremely interesting to have to develop this ability in order to perceive a work of art in all its multi­dimensional completeness. It seems the world of art would only become richer for it.

Gundega Strautmane. Dona Norbis Pacem. Papīrs, pērles, poliestera diegi. 46x46 cm. Galds: priedes koks / Paper, pearls, polyester thread. 46x46 cm. Pinewood table. 156x156x40 cm. 2009

Gundega Strautmane. Punkts... Līnija... Futūrisms... / Dot…Line... Futurism... 46x46 cm. 2007