FRAZEOLOĢISMI ANGĻU UN LATVIEŠU LAIKRAKSTOS:...

1

DAUGAVPILS UNIVERSITĀTE

DAUGAVPILS UNIVERSITY

Ilze Oļehnoviča

FRAZEOLOĢISMI ANGĻU UN LATVIEŠU

LAIKRAKSTOS:

SEMANTISKAIS ASPEKTS

PHRASEOLOGICAL UNITS IN ENGLISH AND

LATVIAN NEWSPAPERS: THE SEMANTIC ASPECT

Promocijas darba kopsavilkums filoloģijas doktora grāda iegūšanai

valodniecības zinātņu nozares

sastatāmās un salīdzināmās valodniecības apakšnozarē

Summary of Doctoral Thesis for obtaining the Doctoral Degree in

Philology

Branch: Linguistics

Sub-branch: Contrastive and Comparative Linguistics

Daugavpils 2012

2

Promocijas darbs ir izstrādāts no 2008. līdz 2012. gadam.

Promocijas darba zinātniskā vadītāja:

Dr. habil. philol., prof. Zaiga Ikere

Recenzenti:

1. Dr. habil. philol. Andrejs Veisbergs

2. Dr. philol. Anita Načisčione

3. Dr. habil. philol. Ojārs Bušs

Promocijas darba aizstāvēšana notiks Daugavpils Universitātes Valodniecības

nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2013. gada 23.janvārī plkst. 13.00

Daugavpils Universitātē, Vienības ielā 13, 113. auditorijā.

Ar promocijas darbu un tā kopsavilkumu var iepazīties Daugavpils

Universitātes bibliotēkas lasītavā Vienības ielā 13.

Atsauksmes sūtīt Promocijas padomes sekretārei Daugavpilī, Vienības ielā 13,

LV-5400, tālrunis 65424238, fakss: 65422611, e-pasts: [email protected]

Promocijas padomes priekšsēdētāja:

Dr. habil. philol., profesore Zaiga Ikere

3

IEVADS

Frazeoloģija ilgi tikusi uzskatīta par jomu, kuras pētījumu objektam –

frazeoloģismiem piemīt tik daudz neregulāru pazīmju, ka zinātnieki vairījās tos

pētīt un uzskatīja šīs valodas vienības par izņēmumiem. 20.gadsimtā, un it īpaši

pēdējās divās dekādēs, frazeoloģijas izpēte ir strauji attīstījusies. Kopš 20.gs. 70.

gadiem frazeoloģismi daudz tiek pētīti Austrumeiropā un Rietumeiropā, bet anglo-

amerikāņu valodniecībā situācija ir citāda. Šīs situācijas iemesls, visticamāk, ir

valodas barjera, jo vairums svarīgāko pētījumu ir publicēti vācu, krievu un franču

valodā. Mūsdienās frazeoloģismi kļuvuši par dažādu valodniecības nozaru un skolu

pētījuma objektu – tos pēta kognitīvās lingvistikas un psiholingvistikas,

sociolingvistikas un etnolingvistikas, korpuslingvistikas un diskursa analīzes

speciālisti. Frazeoloģijas pētījumu galvenās tēmas ir bijušas un joprojām ir

frazeoloģismu sintakse, semantika un pragmatika; to variācijas diskursā, un to

pētīšana kontrastīvā aspektā.

Taču par gandrīz visiem frazeoloģijas aspektiem viedokļi joprojām ir dažādi,

dažkārt pat pretrunīgi: pētījuma objekta izvēle, frazeoloģismu formālās un

semantiskās īpatnības to pamatformā vai lietojumā, frazeoloģismu situatīvā

stilistiskā lietojuma modeļu konceptuālie pamati, frazeoloģismu pamatformu

uztvere un interpretācija, frazeoloģismu lietojuma modeļu izveides un

interpretācijas principi utt.. Tas ir viens no iemesliem, kas noteica vēlmi veikt

pētījumu par šo tēmu. Ņemot vērā iepriekšējos pētījumus frazeoloģijā, ir jāatzīst,

ka, neskatoties uz izmantotās terminoloģijas atšķirībām un iepriekšminētajiem

strīdīgajiem jautājumiem, mūsdienās valodnieki, šķiet, lielā mērā ir vienojušies par

frazeoloģismu galvenajām pazīmēm: frazeoloģisms sastāv no divām vai vairākām

leksēmām, tam piemīt formas un nozīmes stabilitāte, kas izriet no

konvencionalitātes un idiomātiskuma (semantiskās neregularitātes, proti, nozīmes

pārnesuma).

Izvēli frazeoloģismu pētījumu veikt kontrastīvā aspektā noteica tas, ka, cik

zināms, ir veikti tikai daži pētījumi, kuros sastatīta angļu un latviešu frazeoloģija.

Pamatojums tam varētu būt tas, ka frazeoloģismi tiek uzskatīti par universālām

valodas vienībām, un tas, savukārt izaicina to pārbaudīt.

Saskaņā ar D. Dobrovoļska un E. Pīrainenas pētījumu, termins kontrastīvs

zinātniskajā literatūrā par frazeoloģijas pētījumiem tiek interpretēts dažādi: tiek

izšķirtas trīs šī termina izpratnes. Pirmās izpratnes ietvaros zinātnieki nodarbojas ar

valodu tipoloģiju, pēta valodu universālijas, veic tulkojumu analīzi un aplūko

frazeoloģismu izpratni dažādās valodās. Saskaņā ar otro termina kontrastīvs

interpretāciju, kontrastīvajai frazeoloģismu analīzei raksturīgas šādas iezīmes:

sastatīšanas objekts ir frazeoloģismi divās valodās, analīze tiek veikta sinhroniskajā

aspektā, tās mērķis ir analīzei izvēlētajās valodās atklāt gan frazeoloģismu līdzības,

gan atšķirības. Valodu ģenealoģiskās saiknes, tipoloģiskās paralēles un

ģeogrāfiskie kontakti netiek uzskatīti par svarīgiem, un kontrastīvās analīzes

mērķim galvenokārt ir praktiska ievirze. Saskaņā ar trešo, diezgan šauro termina

4

kontrastīvs izpratni, tiek aplūkotas un aprakstītas tikai frazeoloģismu atšķirības

analīzei izvēlētajās valodās (Dobrovol’skij, Piirainen 2005: 58 – 59).

Šajā pētījumā analīze veikta saskaņā ar otro termina kontrastīvs interpretāciju:

pētījums ir veikts sinhroniskajā aspektā, pētījuma priekšmets ir frazeoloģismu

semantika to lietojumā laikrakstos divās valodās, proti, latviešu un angļu valodā.

Par galveno teorētisko principu izmantots T. Givona (Givón 1995: xv)

neautonomijas postulāts: valodu var adekvāti aprakstīt un analizēt tikai tad, ja tiek

ņemti vērā valodu veidojošie dabiskie kritēriji: izziņa un komunikācija, smadzeņu

darbība un valodas uztvere, sociālā mijiedarbība un kultūra, valodas apguve un

evolūcija, proti, tas nozīmē valodas kā diskursa analīzi – valodas lietojuma analīzi

noteiktā situācijas kontekstā.

Promocijas darba tēmas izvēli ir noteikuši šādi faktori:

nepieciešamība veikt rūpīgu un visaptverošu pētījumu par frazeoloģismu

lietojuma jautājumiem angļu un it īpaši latviešu valodā;

liela mēroga pētījuma par frazeoloģismu lietojuma semantiskajām iezīmēm

trūkums latviešu valodniecībā;

visaptveroša kontrastīva frazeoloģismu kā komunikācijas līdzekļu abās

valodās pētījuma svarīgums, lai noteiktu frazeoloģismu lietojuma vispārīgos

modeļus un to rezultātā radušās semantiskās implikatūras.

Pētījuma uzmanības centrā ir angļu un latviešu laikrakstos izmantoto

frazeoloģismu semantiskais aspekts. Pēc darba autores domām, šīs valodas vienības

var adekvāti iekodēt un atkodēt tikai ar nosacījumu, ka tiek ņemts vērā gan teksta,

gan situācijas konteksts. Laikrakstu diskursa izvēli noteica tas, ka šī ir rakstu

valodas joma, kurā teksti tiek veidoti ierobežotā laikā (žurnālistiem nav daudz

iespēju uzlabot savu izteiksmes stilu), un laikraksti ietver daudz interviju, tādējādi

rodas iespēja pētīt dabiska valodas lietojuma un spontānas runas paraugus. Turklāt

žurnālistu raksti ir paredzēti plašai auditorijai, visai sabiedrībai, tos saprot vairums

attiecīgās valodas lietotāju, kas savukārt ataino pašreizējo frazeoloģijas stāvokli

attiecīgajā valodā.

Pētījuma priekšmets:

Angļu un latviešu laikrakstos lietoto frazeoloģismu semantiskais aspekts.

Pētījuma avots:

No angļu un latviešu laikrakstiem The Times, The Sunday Times, The

Guardian, The Independent, The Telegraph, Latvijas Avīze, Diena, Neatkarīgā Rīta

Avīze ekscerpēti 2000 frazeoloģismu lietojuma piemēri, kas apkopoti divos

kopumos. Materiāls ekscerpēts laikā no 2009. līdz 2011.gadam.

Pētījuma hipotēze:

Ņemot vērā, ka viena no nozīmīgākajām frazeoloģismu semantiskajām

iezīmēm ir to stabilitāte, pieņēmumu, ka laikrakstu mērķauditorija ir visi attiecīgās

5

valodas lietotāji, un pamatojoties uz teorētiskās literatūras izpēti, pētījumam tika

izvirzīta šāda trīsdaļīga hipotēze:

Gan angļu, gan latviešu laikrakstos frazeoloģismu pamatlietojums būtiski

dominē pār to situatīvo stilistisko lietojumu, bet pastāv ievērojamas atšķirības

situatīvā stilistiskā lietojuma modeļu proporcijās.

Situatīvajā stilistiskajā lietojumā frazeoloģismi tiek variēti ar mērķi

pastiprināt frazeoloģisma nozīmi.

Frazeoloģismu semantiskās kategorijas darbība un situācija ievērojami

dominē pār citām frazeoloģismu semantiskajām kategorijām gan angļu, gan

latviešu laikrakstos.

Pētījuma mērķis:

Veikt frazeoloģismu semantiskā aspekta kontrastīvo analīzi angļu un

latviešu laikrakstos un noteikt kopīgās un atšķirīgās semantiskās pazīmes

frazeoloģismu lietojumā latviešu un angļu valodā.

Uzdevumi mērķa sasniegšanai:

1) veikt ar pētījuma problēmu saistītās zinātniskās literatūras analītisko apskatu,

lai izsekotu frazeoloģismu izpētes attīstībai angļu un latviešu valodniecībā;

2) pamatojoties uz teorētisko izpēti, noskaidrot, noteikt, un aprakstīt

frazeoloģisma jēdzienu un frazeoloģismu pazīmes, lai veiktu frazeoloģismu

lietojuma angļu un latviešu laikrakstos empīrisko izpēti;

3) ekscerpēt frazeoloģismu lietojuma piemērus no angļu un latviešu laikrakstiem

un izveidot divus ekscerpētā materiāla kopumus;

4) analizēt frazeoloģismu lietojumu abu valodu ekscerpētā materiāla kopumos:

konstatēt proporcijas un procentuālās attiecības starp dažādiem frazeoloģismu

lietojuma veidiem un modeļiem; noteikt un izskaidrot frazeoloģismu lietojumā

ieviestās variācijas; izsekot pārmaiņām frazeoloģismu semantikā un semantisko

kategoriju maiņai frazeoloģismu lietojumā, salīdzinot ar to pamatformu

semantiskajām kategorijām;

5) veikt frazeoloģismu lietojuma semantiskā aspekta analīzi katrā no pētāmajām

valodām un aplūkot iegūtos rezultātus kontrastīvā aspektā.

Izmantotās pētniecības metodes:

Dažādu frazeoloģismu lietojuma veidu angļu un latviešu laikrakstos analīzē

izmantota kontrastīvā pētniecības metode. Kopumos apkopoto ekscerptu

kontrastīvā analīze veikta sinhroniskās pētniecības aspektā. Frazeoloģismu

lietojuma analīzei nepieciešamā materiāla atlasei izmantota diskursa analītiskā

pieeja un frazeoloģismu identifikācijas metodes. Datu analīzē izmantota

funkcionāli lingvistiskā pieeja un strukturāli-semantiskās analīzes metodes.

Statistiskās analīzes metode izmantota, lai noteiktu proporcionālās un procentuālās

attiecības starp dažādiem frazeoloģismu lietojuma veidiem un modeļiem ekscerpēto

6

materiālu kopumos, kā arī attiecības starp lietojuma rezultātā ieviestajām

frazeoloģismu variācijām. Deskriptīvā pētījumu metode lietota, lai aprakstītu

teorētiskā un empīriskā pētījuma gaitā gūtās atziņas.

Pētījuma novitāte:

Promocijas darba pētījums veltīts frazeoloģismu lietojuma angļu un latviešu

laikrakstos semantikas kontrastīvajai analīzei, kas ir pirmais šāda veida pētījums

šajās divās dažāda morfoloģiskā tipa (attiecīgi analītiskā un sintētiskā) literārajās

valodās, kur uzmanības cenrā ir nevis valoda kā ideāla zīmju sistēma, bet gan

valodas aktuālais lietojums. Pētījumā ņemti ne tikai deskriptīvās lingvistikas, bet

arī kognitīvās lingvistikas (piemēram, Lakoff, Johnson 1980), psiholingvistikas

(Gibbs, Colston 2006; Langlotz 2006) un korpuslingvistikas (Moon 1998 a, b)

atziņas, kas, jāatzīst nav novitāte angļu frazeoloģijas pētīšanā, bet latviešu

lingvistikā tas līdz šim nav darīts. Apkopotie dati pētīti no funkcionālās gramatikas

un semantikas (balstoties uz M. Halideja (Halliday 1985) un Č. Fernando (1996)

darbos gūtajām atziņām), psiholingvistikas (Langlotz 2006), diskursa analīzes un

frazeostilistikas (Naciscione 2001, 2010) viedokļa.

Frazeoloģismu situatīvais stilistiskais lietojums (it īpaši konteksta noteiktu

variāciju ietekme uz frazeoloģismu nozīmi) līdz šim nav vispusīgi pētīts latviešu

valodniecībā. Frazeoloģismu pamata ainas loma to variāciju izveidē latviešu

valodas frazeoloģijas pētījumos līdz šim nav aplūkota.

Promocijas darba teorētiskā un praktiskā aktualitāte:

Frazeoloģismu lietojuma kontrastīvā analīze ir nozīmīga, jo tās rezultātā

atklātas frazeoloģismu lietojumam raksturīgās kopīgās un atšķirīgās pazīmes

latviešu un angļu valodā. Kaut arī ir liels skaits pētījumu, ko frazeoloģijas jomā1

veikuši ne tikai lingvistikas apakšnozaru, bet arī citu nozaru pētnieki, frazeoloģijā

vēl ir daudz strīdīgu un neskaidru jautājumu. Šajā darbā pētītās frazeoloģismu

lietojuma semantiskās pazīmes kontrastīvā aspektā arī ir viens no aktuāliem

jautājumiem.

Frazeoloģismu lietojuma pētījums kontrastīvā aspektā angļu un latviešu

valodā ir zinātniski vērtīgs gan frazeoloģijas teorijas attīstībā, gan arī frazeoloģismu

lietojuma kopīgo principu un pazīmju noteikšanā abās pētītajās valodās.

Frazeoloģismu lietojuma pētījumam kontrastīvā aspektā ir arī praktiska

nozīme, jo, sastatot dažādus frazeoloģismu lietojuma veidus, variāciju modeļus un

to rezultātā radušās semantiskās implikatūras, ir iespējams precīzāk noteikt

frazeoloģismu lietojuma semantiskā aspekta kopīgās un atšķirīgās pazīmes katrā no

valodām.

1 Frazeoloģismu kontrastīvā analīze tradicionāli tika veikta trīs jomās (skat.

Dobrovolskij, Piirainen 2005: 59): frazeoloģismu strukturālo tipu apraksts un

salīdzinājums, frazeoloģismu apraksts un dalījums tematiskās grupās, dažādu valodu

frazeoloģisko ekvivalentu tipoloģija.

7

Promocijas darba aprobācija.

Par promocijas darba tēmu nolasīti 12 referāti starptautiskajās zinātniskajās

konferencēs:

1. DU HF Humanitāro zinātņu XIX lasījumi. Starptautiskā konference,

Daugavpils, 2009.g. 29. – 30.janvāris. Referāts: The Use of Idioms in British

Newspapers

2. Daugavpils Universitātes 51. starptautiskā zinātniskā konference, Daugavpils,

2009.g. 15. – 18.aprīlis. Referāts: The Use of Idioms in Headlines of British

Newspapers.

3. DU HF Humanitāro zinātņu XX lasījumi, Starptautiskā konference,

Daugavpils, 2010.g. 28. – 29.janvāris. Referāts: Meaning of Word and Meaning

of Idiom.


2010.g. 14. – 16.aprīlis. Referāts: An Insight into the Term Usage in English

and Latvian Phraseology.

5. Starptautiskā zinātniskā konference Young Linguists' Meeting in Poznań 2010,

Poznaņa (Polija), 2010.g. 23. – 25.aprīlis. Referāts: Creative Idiomaticity in

Newspaper Language.

6. XI starptautiskais baltistu kongress “Baltu valodu tagadne, pagātne un

nākotne”, Rīga, 2010.g. 27. – 30.septembris. Referāts: Phraseological

Terminology in Latvian and English Linguistics.

7. DU HF XXI Zinātniskie lasījumi. Starptautiskā konference. Daugavpils,

2011.g. janvārī. Referāts: Phraseological Cohesion in Newspaper Language.


2011.g. aprīlī. Referāts: Phraseological Units in British and Latvian

Newspapers: Types of Use.

9. Starptautiskā zinātniskā konference “Comparativism, Identity,

Communication 2011”, Kraijova (Rumānija), 2011.g. 21. – 22.oktobris.

Referāts: Extended Phraseological Metaphor in the Discourse of British and

Latvian Newspapers.

10. Starptautiskā zinātniskā konference „Teksts; lingvistika un poētika 18”,

Šauļi (Lietuva), 2011.g. 11.novembrī. Referāts: Extended Phraseological

Metaphor and Dual Actualization of Idioms in British and Latvian

Newspapers.

11. Starptautiskā zinātniskā konference Literārā valoda (standartvaloda)

vēsturiskā, normatīvā un sociolingvistiskā aspektā, Rīga, 2012.g. 22. –

23.februāris. Referāts: Frazeoloģismu komponentu substitūcija Latvijas

laikrakstu diskursā.

12. Starptautiskā zinātniskā konference The 10th International General

Linguistics Conference, Zaragoza (Spain), 2012.g. 18. – 20.aprīlis. Referāts:

Idiom Meaning Variation in Newspaper Discourse in English and Latvian.

Pētījuma rezultāti apkopoti 11 zinātniskos rakstos un 9 tēžu publikācijās.

8

Zinātniskie raksti:

1. The Use of Idioms in British Newspapers. No: Valoda 2009. Valoda dažādu

kultūru kontekstā. Zinātnisko rakstu krājums XIX. Daugavpils: Daugavpils

Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2009: 465 – 472. [ISBN 978-9984-

14-469-6]

2. The Use of Idioms in Headlines of British Newspapers. No: Daugavpils

Universitātes 51.starptautiskās zinātniskās konferences materiāli = Proceedings

of the 51st International Scientific Conference of Daugavpils University. Vol.1.

Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2010: 296

– 303. [978-9984-14-480-1]

3. Meaning of Word and Meaning of Idiom. No: Valoda 2010. Valoda dažādu

kultūru kontekstā. Zinātnisko rakstu krājums XX. Daugavpils: Daugavpils

Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2010: 457 – 466. [ISSN 1691-

6042; ISBN 978-9984-14-515-0]

4. An Insight into the Term Usage in English and Latvian Phraseology. No:

Daugavpils Universitātes 52.starptautiskās zinātniskās konferences materiāli =

Proceedings of the 52nd

International Scientific Conference of Daugavpils

University. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2011: 379 - 385. [ISBN 978-

9984-14-521-1].

5. English and Latvian Phraseological Dictionaries. No: Humanitāro zinātņu

vēstnesis 18. Daugavpils: DU Humanitārā fakultāte, 2010: 64-77. [ISSN 1407-

9607]

6. Phraseological Cohesion in Newspaper Language. No: Valoda 2011. Valoda

dažādu kultūru kontekstā. Zinātnisko rakstu krājums XXI. Daugavpils:

Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011: 380 – 390. [ISSN

1691-6042; ISBN 978-9984-14-553-2]

7. Phraseological Units in British and Latvian Newspapers: Types of Use. No:


Proceedings of the 53rd


University. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2012.

8. Creative Idiomaticity in Newspaper Language. (Raksts pieņemts publicēšanai

krājumā: Proceedings of YLMP 2009 and 2010. Poznan: The AMU School of

English, 2012).

9. Extended Phraseological Metaphor in the Discourse of British and Latvian

Newspapers. (Raksts pieņemts publicēšanai krājumā: Proceedings of the

International Scientific Conference “Comparativism, Identity, Communication”

2011. Craiova: Universitaria Publishing House, 2012).

10. Phraseological Terminology in Latvian and English Linguistics. (Raksts

pieņemts publicēšanai krājumā: Valoda 2012. Valoda dažādu kultūru kontekstā.

Zinātnisko rakstu krājums XXI. Daugavpils: Daugavpils Universitātes

akadēmiskais apgāds „Saule”, 2012).

11. Extended Phraseological Metaphor and Dual Actualization of Idioms in British

and Latvian Newspapers. (Raksts pieņemts publicēšanai krājumā: Daugavpils

9

Universitātes 54.starptautiskās zinātniskās konferences materiāli = Proceedings

of the 54th

International Scientific Conference of Daugavpils University.

Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2013).

Referātu tēzes:

1. The Use of Idioms in Headlines of British Newspapers. No: Daugavpils

Universitātes 51. starptautiskās zinātniskās konferences tēzes = Abstracts of the

51st International Scientific Conference of Daugavpils University. Daugavpils:

Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2009: 68. [ISBN 978-

9984-14-428-3]

2. An Insight into the Term Usage in English and Latvian Phraseology. No:

Daugavpils Universitātes 52. starptautiskās zinātniskās konferences tēzes =

Abstracts of the 52nd


University. Daugavpils: Daugavpils Universitāte 2010. [ISBN 978-9984-14-

482-5]

3. Creative Idiomaticity in Newspaper Language. No: YLMP 2010 Book of

Abstracts. Poznan: The AMU School of English, 2010: 106 – 107.

4. Phraseological Terminology in Latvian and English Linguistics. No: XI

starptautiskā baltistu kongresa „Baltu valodu pagātne, tagadne un nākotne”

referātu tēzes. Riga: LU, LVI, 2010: 126 – 127. [ISBN 978-9984-742-55-7]

5. Praseological Units in British and Latvian Newspapers: Types of Use. No:


Abstracts of the 53rd


University. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2011: 155-156. [ISBN 978-

9984-14-522-8]

6. Extended Phraseological Metaphor and Dual Actualization of Idioms in British

and Latvian Newspapers. No: Tekstas: Lingvistika ir poetika 18. Tarptautinés

mokslinés konferencijos medžiaga 2011m. lapkričio 11d. Všļ Šiaulių

universiteto leidykla, 2011: 73 – 74. [ISBN 978-609-430-096-7]

7. Frazeoloģismu komponentu substitūcija Latvijas laikrakstu diskursā. No:

Literārā valoda (standartvaloda) vēsturiskā, normatīvā un sociolingvistiskā

aspektā. Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 139.dzimšanas dienas atceres starptautiskās

zinātniskās konferences materiāli. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2012: 29

– 30. [ISBN 978-9984-742-64-9]

8. Semantics of Instantiated Phraseological Units in Newspaper Discourse. No:


Abstracts of the 54th


University. Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds

“Saule”, 2012: 158. [ISBN 978-9984-14-564-8]

9. Idiom Meaning Variation in Newspaper Discourse in English and Latvian.

No: X International General Linguistics Conference, Zaragoza, 18th

– 20th

April 2012. Book of Abstracts, 2012: 100.

10

Promocijas darba nodaļu raksturojums:

Promocijas darbs (178 lappuses) sastāv no ievada, divām pamatdaļām (četrām

nodaļām), tēzēm, secinājumiem, bibliogrāfijas (195 vienības), saīsinājumu saraksta,

tabulām, zīmējumiem, trīs pielikumiem.

Ievadā pamatota promocijas darba tēmas izvēle un aktualitāte, norādīts darba

mērķis, hipotēze un uzdevumi, pamatota pētījuma teorētiskā un praktiskā nozīme.

1. nodaļā „Frazeoloģijas pētījumi: sasniegumi un aktuālie jautājumi” sniegts

pārskats par angļu un latviešu frazeoloģijas pētījumiem:

Apakšnodaļā 1.1. apskatīta angļu un latviešu frazeoloģijas pētījumos

izmantotā terminoloģija.

Apakšnodaļā 1.2. analizētas dažādu valodniecības skolu un zinātnes nozaru

pārstāvju atziņas frazeoloģijas pētniecībā, tādējādi frazeoloģismu pazīmes tiek

aplūkotas saskarnozaru aspektā. Aplūkoti pētnieku uzskati gan par frazeoloģismu

formālajām, gan semantiskajām pazīmēm. Frazeoloģismu semantika tiek

salīdzināta ar vārdu un savienojumu ar šauru saistāmību semantiku.

Aplūkotas nozīmīgākās frazeoloģismu semantiskās pazīmes: idiomātiskums,

motivācija, nozīmes ne/kompozicionalitāte, konvencionalitāte / institucionalizācija.

Tiek aprakstītas frazeoloģismu pamatformu pazīmes, izklāstīti frazeoloģismu

semantiskās kategorizācijas pamatprincipi, kas izmantoti empīriskā pētījuma

izstrādē.

2.nodaļā veikta dažādu frazeoloģismu lietojuma veidu (pamatlietojuma un

situatīvā stilistiskā lietojuma) kontrastīvā analīze angļu un latviešu valodā.

Apakšnodaļā 2.1. veikta frazeoloģiskās kohēzijas analīze.

Apakšnodaļā 2.2. „Frazeoloģismu variācijas diskursā: to lietojums un no

konteksta atkarīgās semantiskās implikatūras” analizēti apkopotie dati: noskaidrots

frazeoloģismu lietojuma veids (pamatlietojums vai situatīvs stilistiskais lietojums),

salīdzinot frazeoloģismu pamatformas un lietojumu, noteiktas semantiskās

kategorijas un kategoriju maiņas. Datu statistiskās analīzes rezultātā noteiktas

frazeoloģismu pamatlietojuma un situatīvā stilistiskā lietojuma, situatīvā stilistiskā

lietojuma modeļu un semantisko kategoriju proporcijas. Veikta frazeoloģismu

situatīvā stilistiskā lietojuma modeļu (iespraudums, substitūcija, elipse/ alūzija,

frazeoloģiskās metaforas izvērsums un frazeoloģisma nozīmes divkārša

aktualizācija) analīze, par interpretācijas pamatu ņemot frazeoloģismu pamata ainu.

Tēzēs un secinājumos apkopotas promocijas darba galvenās teorētiskās un

empīriskās atziņas.

Promocijas darbam pievienots izmantotās literatūras saraksts. Darbam ir trīs

pielikumi: pirmajā pielikumā sniegts pārskats par leksikogrāfiskajiem avotiem, kuri

izmantojami frazeoloģijas pētīšanā angļu un latviešu valodā; otrajā un trešajā

pielikumā apkopoti no angļu un latviešu laikrakstiem ekscerpētie frazeoloģismu

lietojuma piemēri, kā arī veiktās analīzes rezultāti.

11

1. FRAZEOLOĢIJAS PĒTĪJUMI: SASNIEGUMI UN AKTUĀLIE

JAUTĀJUMI

„Nozīme ir joma, kas līdzinās mērķim: tam var būt centrs, bet attālākās mērķa

daļas tomēr vairāk vai mazāk pieder nozīmei, attālinoties no mērķa centra, to

nozīmīgums pakāpeniski samazinās. Līdz ar to, ka valoda kļūst precīzāka, ārpus

mērķa centra paliek arvien mazāk un mazāk mērķa, un arī pats mērķa centrs kļūst

mazāks un mazāks, bet mērķa centrs nekad nekļūst tik mazs kā punkts, ap to

vienmēr paliek, lai arī maza, bet nenoteikta zona” (Russel 1921: 198).

1.1. Frazeoloģijas terminoloģija latviešu un angļu valodniecībā

Pētot kādas valodas frazeoloģiju, jāsaskaras ar šajā pētījumu nozarē

izmantotās terminoloģijas nekonsekvenci. To uzskatāmi ilustrē termins

frazeoloģija, jo tā izpratne neatbilst vienai no galvenajām terminoloģijas prasībām,

proti, terminam jābūt viennozīmīgam (Skujiņa 2002), tomēr gan latviešu, gan angļu

valodniecībā tas tiek lietots divās nozīmēs: 1) valodniecības apakšnozare, kas pēta

frazeoloģismus; 2) frazeoloģismu kopums (VPSV 2007: 123; Kунин 1986). S.

Kavka un J. Zaiberts (Kavka, Zybert 2004: 55) piedāvā terminu idiomatoloģija

(idiomatology); cits termins, ko dažkārt lieto šīs pētījumu jomas apzīmēšanai, ir

idiomātika (idiomatics), tas norāda uz šīs valodniecības nozares neatkarību, līdzās

terminiem fonētika, pragmatika un semantika (Anichkov 1992 no: Kavka, Zybert

2004: 59; skat. arī Čermák 1988).

Vēl viens nekonsekvences piemērs ir termini, ko izmanto frazeoloģijas

pētījumu objekta apzīmēšanai, proti, vienas un tās pašas valodas vienības

apzīmēšanai tiek izmantoti vairāki termini: frazeoloģiska vienība, idioma,

frazeoloģisms, frazēma, frazeoloģisks teiciens, frazeoloģiska frāze, stabils vārdu

savienojums, stabila frāze, idiomātisks vārdu savienojums u.c.

Gan latviešu, gan angļu valodniecībā terminu frazeoloģisms (phraseologism)

bieži aizstāj ar terminu frazeoloģiska vienība = phraseological unit, kurš ieviesies

no krievu valodnieku darbiem фразеологическая единица (V. Vinogradova

veidots termins). Taču angļu valodniecībā biežāk tiek lietots termins idioma

(idiom), kurš tiek attiecināts uz to pašu jēdzienu kā frazeoloģisms latviešu

valodniecībā. To latviešu valodniecībā 1959.gadā ieviesa A. Ozols (skat. Ozols

1959: 235). Terminus idioma un frazēma lieto arī latviešu valodniecībā, bet to

traktējums atšķiras no angļu valodā tradicionāli lietotajām definīcijām: idiomas un

frazēmas tiek uzskatītas par frazeoloģismu paveidiem (Laua 1992: 24). Lai gan

jānorāda, ka arī starp angļu valodas frazeoloģijas pētījumiem ir tādi, kuros idiomas

tiek uzskatītas par frazeoloģisku vienību apakšgrupu. Idioma tiek definēta kā

komplekss teiciens, kura nozīme nav izsecināma no atsevišķām tā komponentu

nozīmēm, bet frazeoloģiska vienība ir vārdu savienojums, kurā vismaz viens no

komponentiem ir polisēmisks (skat. Weinreich 1972).

12

Brīvs vārdu savienojums pārtop par frazeoloģismu sarežģīta

pārsemantizējuma rezultātā. Latviešu valodniecībā šo procesu apzīmē ar terminu

pārsemantizējums, kuru bieži vien aizstāj ar terminu nozīmes pārnesums (transfer

of meaning): „vārda vai izteiciena jēdzieniskā satura maiņa (valodas attīstības

procesā vai atsevišķā lietojumā), kam pamatā ir loģiski vai tēlaini asociatīva saikne

starp īstenības objektiem; galvenie tēlainā nozīmes pārnesuma paveidi ir metafora

un metonīmija” (VPSV 2007: 264). Pārsemantizējuma pamatā var būt arī hiperbola

(hyperbola), litota (litotis), perifrāze (periphrasis), epitets (epithet), ironija (irony),

salīdzinājums (simile).

Pastāv uzskats, ka frazeoloģisma nozīmes pamatā ir tēls, metaforiska glezna

(Laua 1992: 29; Naciscione 2001, 2010; Langlotz 2006, Gibbs and O’Brien 1990,

u.c.). Termini, kurus lieto, aprakstot frazeoloģismu tēlaino pamatu, ir labi izstrādāti

un atbilst latviešu un angļu valodniecībā: tēls= image2; tēlainība = imagery,

metaforiska glezna = metaphorical picture.

Frazeoloģisma motivācija (motivation) ir sakars „starp savienojuma tiešo

saturu un tā frazeoloģisko nozīmi” (Laua 1992: 32), frazeoloģisma nozīmes

realizācijas caurspīdīgums. Gan latviešu, gan angļu valodniecībā runā par

motivētiem (motivated) un nemotivētiem (non-motivated) frazeoloģismiem.

Latviešu un angļu valodniecībā nedaudz atšķiras frazeoloģismu funkciju

definīcijas. Gan latviešu, gan angļu frazeoloģijā tiek aplūkotas frazeoloģismu kā

teikuma locekļu funkcijas (substantīviski, adjektīviski, verbāli, adverbiāli,

interjektīvi frazeoloģismi = substantival, adjectival, verbal, adverbial,

interjectional idioms). Taču angļu valodniecībā frazeoloģismu funkcijas tiek pētītas

arī tekstā (diskursā): tiek šķirta informatīvā (informative), tekstveides (text-

formational), stilistiskā (stylistic) funkcija (skat. Granger, Paquot 2009: 37-42).

Latviešu valodniecībā runā par frazeoloģismu apkaimi, angļu frazeoloģijā šiem

pētījumiem atbilst pētījumi par frazeoloģismu tekstuālo kontekstu (textual context

of PUs).

Frazeoloģismu lietojums saistīts ar izmaiņām to struktūrā un semantikā. A.

Laua (1992: 44-45) raksta par okazionāliem frazeoloģismiem – individuāliem

frazeoloģismu pārveidojumiem, un šķir okazionālismus pēc formas (structural

occasionalisms) un semantiskus okazionālismus (semantic occasionalisms). Angļu

frazeoloģijas pētnieku darbos šajā sakarā lietoti vairāki termini: contextual use,

contextual transformations (A. Veisbergs), occasional use, occasional

transformations (A. Kuņins), creative modifications (R. Glāsere). A. Načisčione

šāda veida frazeoloģismu lietojuma apzīmēšanai ieviesusi terminu frazeoloģismu

īpašais stilistiskais lietojums (instantial stylistic use). Frazeoloģismu situatīvajā

stilistiskajā lietojumā tiek šķirti šādi modeļi: dual actualization = divkārša

aktualizācija (tiek lietoti arī citi termini: phraseological pun, wordplay,

literalization, double exposure, demetaphorization). Latviešu valodniecībā lieto

2 A. Langlocs (Langlotz 2006: 124) apskata spilgtos frazeoloģismu tēlus, izmantojot terminu

emblēma (emblem); A. Vulāne (2004) raksta par etaloniem latviešu frazeoloģijā.

13

terminus frazeoloģisks kalambūrs un frazeoloģisma literalizācija (Veisbergs 1986:

113); VPSV iekļauts termins kalambūrs – stilistiska figūra, vārdspēle, kas balstīta

uz viena vārda dažādām nozīmēm vai dažādu vārdu vienādu vai līdzīgu

skanējumu3), extended metaphor (metaforas paplašinājums, metaforas izvērsums

(skat. Veisbergs 1986: 113; Migla 2005: 205), cleft use (frazeoloģisma pārrāvums

(skat. Veisbergs 1986: 117; Migla 2005: 210), allusion (alūzija). Bez tam jāpiemin

arī frazeoloģismu strukturālo variāciju modeļi: addition, substitution, ellipsis.

Latviešu valodā atbilstoši lietojami termini paplašinājums, iespraudums,

substitūcija jeb aizstājums, elipse (skat. Veisbergs 1986: 115-118; Migla 2005:

207-209).

Vēl viens ar frazeoloģismu (kā arī citu valodas vienību) nozīmi saistīts

termins, kam pēdējā laikā angļu valodniecībā tiek pievērsta īpaša uzmanība ir

idiomaticity (Gibbs 1999). Latviešu valodas terminu vārdnīcās līdzīgs termins

diemžēl nav reģistrēts, kaut gan tā nozīme atbilst termina pārnestā nozīme

definīcijai. Latviešu valodā varētu lietot terminu idiomātiskums.

Valodā atspoguļojas tautu kontakti un mijiedarbība dažādās dzīves sfērās.

Daudzi frazeoloģijas termini ienākuši latviešu (un arī angļu) valodā ar krievu

valodas starpniecību. Šo faktu nav grūti izskaidrot, jo tieši krievu valodnieki bija

vieni no pirmajiem, kas 20.gs. otrajā pusē nopietni pievērsās frazeoloģijas izpētei

un teorētiskai aprakstīšanai. Viņu izstrādāto teoriju ietekme atspoguļojas

terminoloģijā, kas tiek lietota arī angļu un latviešu, kā arī citu valodu frazeoloģijas

sistēmu pētījumos.

1.2. Frazeoloģismi kā frazeoloģijas izpētes objekts saskarnozaru

skatījumā

Frazeoloģismiem kā īpatnējām valodas vienībām uzmanību pievērsa 20.gs.

sākumā. 20.gs. otrajā pusē šīs valodas vienības kļuva par zinātniskas izpētes

objektu. Frazeoloģija attīstījās kā leksikoloģijas apakšnozare. Mūsdienās

frazeoloģija ir kļuvusi par saskarnozaru pētījumu sfēru. Pirmās valodas, kas tika

aprakstītas, pievēršot īpašu uzmanību to frazeoloģiskajām sistēmām, bija krievu un

vācu valoda. Kopš 20. gs. 80. gadiem notikušas vairākas frazeoloģijas izpētei

veltītas starptautiskās zinātniskās konferences; kopš 1988. gada šīs konferences

organizē Eiropas frazeoloģijas biedrība (EUROPHRAS – “Europäische

Gesellschaft für Phraseologie” = “European Society for Phraseology”).

Par frazeoloģijas pamatlicēju tiek uzskatīts Š. Balī (1865 – 1947). Savā

grāmatā par franču valodas stilistiku (“Traité de stylistique française”, 1909) viņš ir

konstatējis, ka pastāv divu veidu vārdu savienojumi: savienojumi ar pagaidu

raksturu, kuriem nepiemīt pastāvība un lietojuma stabilitāte, un vārdu savienojumi,

3 Šeit jāpiekrīt D. Liepas (2011: 205) uzskatam, kurš, savukārt, balstīts uz V. Ernstsones

pētījumā gūtajām atziņām, ka kalambūrs ir tikai viens no vairākiem valodas spēles veidiem

(vairāk par valodas spēles veidiem skat. Liepa 2011: 205-214).

14

kuri atkārtojas, pakāpeniski kļūst stabili, līdz tos vairs nav iespējams sadalīt

atsevišķos komponentos.

Terminu frazeoloģiskā vienība ieviesa V. Vinogradovs (1947). Viņš pētīja

frazeoloģiskās vienības no to semantikas viedokļa un definēja tās kā valodas

vienības, kas tiek pārņemtas no paaudzes paaudzē un runā tiek lietotas kā

tradicionāli vārdu savienojumi (Виноградов 1947). 20.gs. vidū V. Vinogradova

pētījums bija vērā ņemams sasniegums frazeoloģijas izpētē. Frazeoloģijas izpētes

pamatlicējs latviešu valodniecībā ir A. Ozols. Pētījumā par latviešu tautasdziesmu

valodu viņš ir aplūkojis arī frazeoloģismus un balstījās uz V. Vinogradova atziņām.

A. Ozols aplūkoja frazeoloģismus galvenokārt no to sintakses viedokļa, pētīja

frazeoloģismu vēsturisko attīstību un pielāgoja Vinogradova izveidoto

frazeoloģismu klasifikāciju latviešu valodas frazeoloģijas sistēmai. Zinātnieks

uzskatīja frazeoloģismus par vārdu savienojumiem, kuriem raksturīga semantiski

rezultatīva nozīme, kas tika izprasta kā frazeoloģisma komponentu nozīmes

pārnesums, frazeoloģisma kopnozīme (skat. Ozols 1959).

A. Ozola aizsākto darbu frazeoloģijas jomā turpināja A. Laua; sadarbībā ar A.

Ezeriņu un S. Veinbergu viņa arī sastādījusi Latviešu frazeoloģijas vārdnīcu (Laua

et al. 1996).

Aplūkojot frazeoloģijas pētījumus, iespējams šķirt trīs pieejas (skat.

Вейсбергс 1986:5-10; 1990: 4-11). Pirmā pieeja frazeoloģijas izpētē raksturīga

galvenokārt Austrumeiropas zinātnieku pētījumiem. Tās pamatā ir diezgan šaura,

bieži vien intuitīva frazeoloģisma jēdziena izpratne: par frazeoloģismu tiek

uzskatīts semantiski transformēts vārdu savienojums, kuru var pielīdzināt vārdam

un tā sintaktiskajām funkcijām. Šī pētījuma autore uzskata, ka no frazeoloģismu

semantikas viedokļa šāda jēdziena izpratne ir nepilnīga, jo no frazeoloģismu

krājuma tiek izslēgti frazeoloģismi ar daļēju pārsemantizējumu. Gan latviešu, gan

angļu valodā tādu frazeoloģismu ir daudz vairāk nekā frazeoloģismu ar pilnīgu

pārsemantizējumu. Ja šāda pieeja tiek uzskatīta par vispiemērotāko, tad rodas

jautājums: kādas valodniecības nozares pētījumu objekts tad ir frazeoloģismi ar

daļēju pārsemantizējumu (daļējas idiomas – Fernando, Flavell 1981; frazēmas –

Laua 1992). Turklāt, bieži vien ir neiespējami precīzi norobežot frazeoloģismus ar

pilnīgu pārsemantizējumu (skat. Gibbs et.al. 1989: Idiomu dalāmības hipotēze =

Idiom Decomposition Hypothesis: semantiski nedalāmas idiomas = semantically

non-decomposable idioms) no frazeoloģismiem ar daļēju pārsemantizējumu

(semantiski dalāmas idiomas = semantically decomposable idioms – Gibbs et.al.

1989). Šādu pieeju diezin vai iespējams attaisnot, ja tiek ņemta vērā frazeoloģismu

funkcionēšana valodas lietojumā. Jau 1978. gadā to atzina A. Makkai (Makkai

1978: 445), apgalvojot, ka frazeoloģismu gradācija (no daļēja līdz pilnīgam

pārsemantizējumam) ir universāla frazeoloģismu pazīme. Šādu uzskatu savos

pētījumos atbalsta arī Č. Fernando un R. Flavells (Fernando, Flavell 1981) un G.

Knappe (2004: 12-13), uzskatot, ka „idiomātiskums ir jautājums par

pārsemantizējuma pakāpi, nevis vienīgā izvēle no diviem iespējamiem variantiem”

(Knappe 2004: 12-13). Šajā tradīcijā frazeoloģismu konceptuālās pārnestās

15

nozīmes, kā arī konotatīvās nozīmes pētījumos, izvērtējot frazeoloģismu pašreizējo

nozīmi, uzmanības centrā ir frazeoloģismu etimoloģija. Taču, ņemot vērā, ka

etimoloģiskie (un vēsturiskie) dati nav pilnīgi, šāda pieeja frazeoloģismu

semantikai ir diezgan subjektīva.

Otru pieeju frazeoloģijas izpētei ir izstrādājis izcilais krievu valodnieks A.

Kuņins. Vispusīgi izpētījis angļu valodas frazeoloģiju, viņš ir secinājis, ka

frazeoloģisms ir stabils vārdu savienojums ar pilnīgu vai daļēju pārsemantizējumu,

kurš ir pielīdzināms vai nu vārdam, vai teikumam (Кунин 1970: 210). Līdzīga

pieeja ir arī latviešu zinātnieku – angļu frazeoloģijas pētnieku A. Načisčiones un A.

Veisberga darbos.

A. Načisčione (2001, 2010) ir paplašinājusi A. Kuņina izstrādāto frazeoloģijas

teoriju un frazeoloģisma definīciju: līdzās A. Kuņina definīcijā jau minētajām

frazeoloģismu pazīmēm, viņa pievienojusi vēl vienu svarīgu pazīmi –

frazeoloģismu kohēziju: frazeoloģisms ir stabils, saistīts vārdu savienojums ar

pilnīgu vai daļēju pārsemantizējumu. Frazeoloģismu kohēzija attiecināta uz saikni

starp frazeoloģisma komponentiem, t.i., to strukturāli semantisko stabilitāti.

A. Veisbergs (1999: 4) uzskata, ka frazeoloģisma svarīgākās pazīmes ir šādas:

frazeoloģisms sastāv vismaz no diviem komponentiem (vārdiem); vismaz viens vai

arī visi komponenti lietoti pārnestā nozīmē; frazeoloģisms ir nosacīti stabils vārdu

savienojums (frazeoloģisma stabilitāte ir nosacīta, jo tas pakļaujas diahroniskām

izmaiņām un var tikt izmainīts arī sinhroni). Pateicoties šai nostādnei, A. Veisberga

izstrādātā frazeoloģisma definīcija atzīstama par vienu no tiem retajiem

frazeoloģismu aprakstiem, kurā skaidri definēts, ka frazeoloģismi ir pakļauti gan

diahroniskām variācijām, kuru rezultātā rodas frazeoloģismi ar citu formu un/vai

nozīmi, gan sinhroniskām, valodas lietotāju radītām izmaiņām, ko nosaka saziņas

situācija un mērķis. Šo faktu atzinusi arī R. Mūna (Moon 1998 a, 1998 b); viņa

atzīst, ka pat pilnīgi nemotivētos frazeoloģismos var tikt ieviestas strukturālas

un/vai leksiskas izmaiņas, un ka šīs izmaiņas ne vienmēr uzskatāmas par valodas

lietotāja radošumu.

Trešā frazeoloģijas pieeja ir tā dēvētā plašā frazeoloģismu izpratne (Burger et

al. 2007: 10-18), saskaņā ar kuru frazeoloģijas pētījumos iekļauti ne tikai stabili

vārdu savienojumi ar dažādas pakāpes pārsemantizējumu, bet arī stabili vārdu

savienojumi bez jebkāda pārsemantizējuma (piem., Howarth 1996, Hill).

Izmantojot šo pieeju, zinātnieki pievērš uzmanību jebkuriem stabiliem

kompleksiem, vārdu savienojumiem ar šauru saistāmību, saliktiem terminiem,

runas formulām utt. Pētījuma autore uzskata, ka šāda pieeja ir pārāk plaša, turklāt

netiek ņemta vērā vissvarīgākā frazeoloģismu pazīme – to idiomātiskums, bet par

pētījumu pamatu ņemta tikai vārdu savienojumu stabilitāte.

Apkopojot visu iepriekš minēto, secināts, ka tradicionāli frazeoloģismi tiek

uzskatīti par nemainīgiem vārdu savienojumiem, kuru formu un nozīmi nav

iespējams variēt. Tas īsti neatbilst patiesībai, jo: frazeoloģismiem ir varianti, to

pamatformas struktūrā iespējami variabli vai fakultatīvi komponenti; lietojot

frazeoloģismus runā vai rakstos ir iespējams variēt to formu un/vai nozīmi.

16

Ņemot vērā to, ka frazeoloģismu lietojums promocijas darbā pētīts kontrastīvā

aspektā, frazeoloģisms ir definēts šādi: frazeoloģisms ir relatīvi stabils (gramatiski

un semantiski), saistīts, konvencionāli nostiprinājies vārdu savienojums ar pilnīgu

vai daļēju pārsemantizējumu, kurš nav darbības vārds savienojumā ar adverbiālu

vai prepozicionālu partikulu (angļu valodā) un nepārsniedz teikuma apjomu.

Jāatzīst, ka, neskatoties uz valodnieku, leksikogrāfu, metodiķu, psiholingvistu

u.c. lielo ieinteresētību frazeoloģijas pētījumos pēdējos divdesmit gados,

frazeoloģisma jēdziena izpratnē vēl joprojām nav vienota uzskata, tāpēc arī

frazeoloģismu klasifikācija dažādos pētījumos ir atšķirīga.

1.2.1. Frazeoloģismu formālās pazīmes

Turpmākajās apakšnodaļās ir analizētas frazeoloģismu galvenās pazīmes, šo

frazeoloģismu pazīmju salīdzinājums ar vārdu un savienojumu, kam ir šaura

saistāmība, pazīmēm, jo tieši ar šiem jautājumiem ir saistīti daudzi pretrunīgi

uzskati mūsdienu frazeoloģijas izpētē.

Raksturojot frazeoloģismu formu, jāaplūko vismaz četri frazeoloģismu

formālie aspekti: kvantitatīvais (vārdu savienojuma skaitliskais sastāvs), stabilitāte,

mainīgums (variabilitāte) un fleksibilitāte. Lai arī frazeoloģismu formālās pazīmes

nav promocijas darba galvenais jautājums, tas ir jāaplūko, jo, neņemot vērā šīs

formālās pazīmes, nav iespējams pilnvērtīgi pētīt frazeoloģismu semantisko

aspektu. Forma ir cieši saistīta ar frazeloģisma semantiku. Izmaiņas frazeoloģisma

formā izraisa variācijas tā nozīmē.

Frazeoloģisms sastāv no diviem vai vairākiem vārdiem. Līdz ar to rodas

jautājums, cik vārdiem jābūt vārdu savienojuma sastāvā, lai tas tiktu uzskatīts par

frazeoloģismu, precīzāk, vai parunas un sakāmvārdi, kas ir plašākas sintaktiskas

vienības, ir uzskatāmi par frazeoloģismiem? To iekļaušana valodas frazeoloģismu

krājumā ilgi ir bijis un vēl joprojām ir diskutējams jautājums. Bet jaunākie

pētījumi, lai gan ne vienmēr tas ir skaidri pateikts, acīmredzami liecina par to, ka

parunas un sakāmvārdi tiek pētīti kā frazeoloģijas līmenim piederošas valodas

vienības.

Jautājums par frazeoloģismu atbilsmi vārdu savienojumu sintaktiskajiem

veidiem frazeoloģijas zinātnē ir detalizēti izpētīts 20.gs., un mūsdienās šādi

pētījumi sastopami ļoti reti: pēc struktūras frazeoloģismi ir līdzīgi brīviem vārdu

savienojumiem, bet tiem raksturīga formas stabilitāte, tie reti izmantojami citu

vārdu savienojumu izveidei, un tiem nav raksturīga vārdu secības maiņa (skat.

Fromkin, Rodman 1998: 89-90).

Svarīgs ir frazeoloģismu mainīguma (variabilitātes) aspekts; to pētījuši vairāki

valodnieki, minēsim tikai dažus: Ļ. Orlovska (19734), A. Kuņins (Кунин 1972 a,

4 Valodniece ir izpētījusi 5000 frazeoloģismu variantus latviešu valodā un secinājusi, ka 21,7

% tiem ir variabli komponenti (skat. Orlovska 1973: 27).

17

1986), Č. Fernando (1996), R. Mūna (Moon 1996, 1998 a5, b). Frazeoloģismu

variabiliāte ir cieši saistīta ar to stabilitāti, konvencionalitāti jeb institucionalizāciju,

kas pēc būtības nav frazeoloģismu formālā pazīme, bet gan process, kura rezultātā

frazeoloģismi iegūst stabilitāti. Vārdu savienojumu ar nozīmes pārnesumu var

uzskatīt par stabilu, ja tam raksturīgajā formā un nozīmē tas ir zināms vairākumam

attiecīgās valodas lietotāju. Frazeoloģismu stabilitāte ir cieši saistīta arī ar to

fleksibilitāti, kas ir definēta kā frazeoloģisma gramatiskās (morfoloģiskās,

sintaktiskās) formas variēšanas iespējamība.

1.2.2. Frazeoloģismu semantiskās pazīmes

20. gs. un 21. gs. sākumā nozīme pētīta no dažādiem skatpunktiem. Vārdu

nozīmes pētītas izolēti; leksiskā nozīme pētīta, aplūkojot vārdu attieksmes

leksiskajos laukos un semantiskajos tīklos (freimos). Tās aplūkotas arī kā vārdu

lietojums noteiktos izteikumu un situāciju kontekstos – zinātnieki cenšas izskaidrot

viena un tā paša vārda nozīmi atkarībā no lingvistiskā un saziņas situācijas

konteksta.

Semantikas speciālisti ilgi vairījās pievērsties frazeoloģismu nozīmes izpētei,

jo pastāvēja uzskats, ka šīs valodas vienības nepakļaujas konsekventai semantiskai

analīzei. S. Kavka un J. Zaiberts (Kavka, Zybert 2004: 57) raksta, ka „līdz 20.

gadsimtam par frazeoloģismiem neviens neizrādīja patiesu interesi, un tad nāca

strukturālisms; tas dažādās formās valdīja pār visu valodniecības pasauli, tā

pārstāvji nevarēja izpētīt parādības, kas šķita savādas, ārkārtējas un neatbilst

gramatikas modeļiem”. Ņemot vērā pašreizējo frazeoloģijas izpētes stāvokli, varam

teikt, ka frazeoloģismus kā valodas vienības pētījuši daudzi ar valodas izpēti

saistītu nozaru speciālisti. Īpaša uzmanība frazeoloģijā ir pievērsta frazeoloģismu

semantikas izpētei. Prevalē pētījumi par frazeoloģismu semantisko paradigmu: to

sinonīmiju, antonīmiju, polisēmiju utt.; taču vēl ir pētāmi leksiskās un

frazeoloģiskās nozīmes attieksmju jautājumi, frazeoloģiskās nozīmes būtība,

frazeoloģisma komponentu leksiski semantiskās pazīmes.

1.2.2.1. Vārdu savienojumu ar šauru saistāmību un frazeoloģismu

semantiskās pazīmes

Cilvēku saziņā nozīme ir jebkuras izteiktās un uztvertās domas neatņemama

sastāvdaļa, tāpēc ir svarīgi izvērtēt un izprast tās dabu. Nozīme vēl joprojām ir

diezgan neskaidrs jēdziens, taču, balstoties uz semantikas pētījumiem, ir iespējams

raksturot nozīmes tipoloģiju.

5 R. Mūna (Moon 1998 a: 64) aprēķinājusi, ka apmēram 40 % stabilu vārdu savienojumu

angļu valodā ir vai nu leksiski variējami, vai arī tos ir iespējams variēt. 14 % šo vārdu

savienojumu ir divi vai vairāki pamatformu varianti.

18

Šajā pētījumā autore balstījusies uz pieeju nozīme kā lietojums (skat. Caron

1992), jo tādējādi tiek ņemti vērā dažādi lingvistisko funkciju veidi un lingvistiskā

vai saziņas situācijas konteksta noteiktais nozīmes mainīgums.

Nozīmes kā lietojuma izpratne balstās uz pieņēmumu, ka jebkuram valodas

līdzeklim ir kāds noteikts nolūks, kādā runātājs to lieto. Rakstot vai runājot, valodas

lietotājs izvēlas piemērotākos valodas līdzekļus, kas atbilst komunikācijas videi,

sociālajām attiecībām un saziņas situācijas kontekstam. Izteikums nodod domā

iekodēto mentālo reprezentāciju, kam piemīt noteikta komunikatīva funkcija;

izteikto domu pēc tam jāatšifrē un jāinterpretē klausītājam/ lasītājam. Tāpēc nozīme

jāapskata kā pragmatiska parādība, un tās veidošana – kā noteikumu un principu

sistēma, kura jāievēro komunikācijā.

Aplūkojot nozīmi kā lietojumu, tiek izšķirti septiņi nozīmes veidi (skat.,

piemēram, Leech 1981: 23): konceptuālā (jēdzieniskā), konotatīvā, kolokatīvā

(vārdsaistāmības), sociālā / stilistiskā, afektīvā, reflektētā (atstarotā) un tematiskā

nozīme. Tomēr ir arī cita pieeja, kas pēc būtības ir tas pats iedalījums. Tiek šķirti

trīs nozīmes veidi: konceptuālā, asociatīvā un tematiskā nozīme, un termins

asociatīvā nozīme tiek izmantots kā virstermins pieciem nozīmju veidiem

(konotatīvā, kolokatīvā (vārdsaistāmības), sociālā / stilistiskā, afektīvā un reflektētā

nozīme).

I. Konceptuālā nozīme bieži vien tiek aplūkota, izmantojot simonīmus

terminus loģiskā, kognitīvā, denotatīvā nozīme (skat. Lyons 1981). Šī nozīme ir

attiecināma uz izteikuma loģisko jēgu. Tā ir tiešā nozīme, tā norāda uz nosaukto

ideju vai parādību. Konceptuālā nozīme sakrīt ar vārdnīcas skaidrojumu, tā ir

valodas vienības stilistiski neitrālā pamatnozīme. Citiem nozīmes veidiem turpretī

raksturīgas stilistiskas vai emocionālas nokrāsas.

II. Asociatīvā nozīme sastāv no pieciem nozīmes veidiem, kas saistīti ar

noteiktām mentālām saiknēm, kas balstītas uz cilvēku asociācijām noteiktā kultūrā,

un tās nosaka nevis lingvistiskais, bet gan saziņas situācijas konteksts.

1. Konotatīvā nozīme ir papildus informācija, kas valodas lietotāja apziņā

saistās ar izteikumu, proti, konotatīvā nozīme ietver nozīmes, kuru pamatā ir

attiecīgajā sabiedrībā un kultūrā pieņemtā ideoloģija, principi, normas un

noteikumi. A. Laua (1992: 39) uzskata, ka ikvienam frazeoloģismam piemīt

„lielākas vai mazākas ekspresijas potences”, kas ir svarīga frazeoloģismu nozīmes

sastāvdaļa. Konotatīvais nozīmes komponents izpaužas vienlaikus ar denotatīvo

nozīmes komponentu (konceptuālo nozīmi)6. Frazeoloģismu konotatīvā nozīme ir

stabilāka un izplatītāka nekā vārdu konotatīvā nozīme, it īpaši, ja runa ir par

vērtējumu (negatīva vērtējuma konotācija ir pārsvarā pār pozitīvu vērtējumu).

6 Valodniece raksta (Laua 1992: 39 – 40), ka no stilistikās ekspresijas viedokļa lielākā daļa

frazeoloģismu latviešu valodā pieder sarunvalodas stilam; šiem frazeoloģismiem bieži vien

piemīt arī emocionāla (biežāk negatīva) ekspresija. Ir frazeoloģismi ar vienkāršrunas,

žargona, poētisku nokrāsu, kā arī neitrāli frazeoloģismi. Pēc A. Lauas domām (ibid.: 40),

frazeoloģismu ekspresijas vērtējums nav atkarīgs no valodas lietotāja subjektīvās uztveres.

19

2. Sociālā / stilistiskā nozīme ir vārdā, savienojumā, teikumā vai diskursā

atklātā nozīme par valodas vienības lietojuma sociālo vai situācijas kontekstu

(vienu un to pašu teikumu var izteikt kā lūgumu vai, piemēram, pavēli).

Interpretējot izteikumu, jāzina valodas stilistiskās variācijas, jo stilistiskās

variācijas pārstāv sociālās variācijas. Šis nozīmes veids palīdz noteikt runas vai

teksta sociālo mērķi. Šī nozīme sniedz priekšstatu par izteikuma emotīvo (parasti

pozitīvo) mērķi.

3. Afektīvā nozīme atspoguļo runātāja/ rakstītāja attieksmi pret

klausītāju/lasītāju, izteikuma objektu vai visu diskursu. Afektīvā nozīme parasti

pauž negatīvu attieksmi vai jūtas; runātājs/rakstītājs izmanto valodas līdzekļus, lai

izteiktu apvainojumu, glaimus, pārspīlējumu vai sarkasmu, un frazeoloģismi noder,

lai šāda nozīme tiktu izteikta netiešā veidā.

4. Reflektētā (atstarotā) nozīme izpaužas tad, ja valodas vienībai ir vairāk

nekā viena konceptuālā nozīme. Šādos gadījumos, paredzot lietot vārdu vienā no tā

konceptuālajām nozīmēm, runātājs/ rakstītājs var izprovocēt situāciju, ka tiek

uztverta cita šī vārda konceptuālā (tabu) nozīme. Domājams, ka vārdu atstarotās

nozīmes varētu ietekmēt frazeoloģismu nozīmi, kuru komponentu sastāvā ir šādi

vārdi. Bet, lai to pierādītu, jāveic atsevišķi eksperimentāli pētījumi.

5. Kolokatīvā nozīme. Angļu collocation (saistāmība) tiek izmantots kā

virstermins dažādiem nozīmju saistāmības gadījumiem, proti, noteiktā kombinācijā

vārds iegūst noteiktu nozīmi, kas var būtiski atšķirties no tā konceptuālās nozīmes.

Frazeoloģijā vērts atcerēties V. Vinogradova lietoto frazeoloģiski saistītas nozīmes

jēdzienu (Виноградов 1947).

Frazeoloģismi ir ciešas saistāmības piemēri, jo bieži vien tos var uztvert un

interpretēt tiešā un pārnestā nozīmē (izņēmumi ir frazeoloģismi, kuru komponenti

netiek lietoti ārpus frazeoloģisma kā atsevišķi vārdi, piemēram, kith frazeoloģismā

kith and kin, caboodle frazeoloģismā the whole kit and caboodle, fro frazeoloģismā

to and fro angļu valodā, un ļekas frazeoloģismā laist ļekas vaļā latviešu valodā).

Kolokatīvā nozīme ir ļoti svarīga frazeoloģismu lietojumā diskursā, kad tiek

izmantoti vai analizēti frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma modeļi. Tas

īpaši attiecināms uz tādiem frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma modeļiem

kā iespraudums un substitūcija, jo, lai adekvāti variētu frazeoloģismu un veidotu

vēlamo frazeoloģisma konceptualizāciju, jāņem vērā frazeoloģismā saglabāto

komponentu un jaunieviesto elementu saistāmības iespējas.

III. Tematisko nozīmi nosaka tas, kādā veidā runātājs izsaka savas domas

(izteikuma tēma) attiecībā pret noteiktu kontekstu (Lyons 2002: 154), tādējādi šis

nozīmes veids attiecas uz teikumu semantiku: teikums ar to pašu konceptuālo

nozīmi darāmajā kārtā atšķiras no teikuma ciešamajā kārtā. Izmantojot uzsvaru un

vārdu secību, ir iespējams izcelt atsevišķas teikuma daļas un teikuma locekļus

(piem., teikuma priekšmetu, papildinātāju vai izteicēju). Tematiskā nozīme palīdz

uztvert jēdzienisko saturu un semantiskās implikatūras tā, kā to paredzējis runātājs/

rakstītājs.

20

Aplūkotā pieeja nozīmes tipoloģijai, interpretējot nozīmi kā lietojumu, kas

atbilst vispārējiem uzskatiem par nozīmi, kuros ņemta vērā gan semantika, gan

pragmatika. Denotatīvās (konceptuālās) nozīmes izpētes pamatā ir valodas sistēma,

bet asociatīvās un tematiskās nozīmes pētīšanā tiek ņemti vērā sociāli psiholoģiski,

situācijas un lingvistiskā konteksta ierobežojumi. Dažādi nozīmes veidi viens otru

papildina, lai runātājs/ rakstītājs spētu veidot un izteikt domas un klausītājs/ lasītājs

tās varētu uztvert un interpretēt tā, kā to paredzējis runātājs/ rakstītājs.

Lai gan atsevišķu vārdu, frazeoloģismu un savienojumu ar šauru saistāmību

nozīmēm ir daudz kopīga, starp tām pastāv arī zīmīgas atšķirības.

Pievēršoties frazeoloģisma un vārda ekvivalences teorijai no semantikas

viedokļa, jāsaka, ka vārds un frazeoloģisms var tikt uzskatīti par ekvivalentiem

tikai to uztveres ziņā – gan frazeoloģisma, gan vārda nozīme valodas lietotāja

apziņā parādās acumirklīgi, pieņemot, ka valodas lietotājs atpazīst frazeoloģismu

un zina tā nozīmi attiecīgajā kultūrā. Šāds uzskats tiek pausts kognitīvās

lingvistikas un psiholingvistikas pētījumos: frazeoloģisms bieži vien tiek uzskatīts

par sava veida „garu vārdu”, kura nozīme tiek uztverta tieši, proti, bez iepriekšējas

dekompozīcijas vai komponentu analīzes (šādu uzskatu pauž, piemēram, R. Gibbs

tiešas pieejas hipotēze = the direct access hypothesis (Gibbs 1984, 1999, 2002), S.

Gluksbergs tiešā pārlūka modelis = the direct look-up model (Glucksberg 1993: 4);

skat. arī Gibbs, Colston 2006: 838-839). Bet jau ir eksperimentāli pētījumi, kas

pierāda pretējo – klausītājs/ lasītājs interpretē frazeoloģismu vārdu pa vārdam, par

interpretācijas pamatu ņemot frazeoloģisma komponentu tiešās nozīmes. Tikai tad,

ja šādas interpretācijas rezultāts ir neapmierinošs, klausītājs/ lasītājs pievēršas

vārdu savienojuma idiomātiskai interpretācijai.

Krievu valodniecībā par galveno atšķirību starp vārda un frazeoloģisma

nozīmi tiek uzskatīta atšķirīgā tēlainības daba (skat. Солодуб 1997). Leksiskajā

(vārda) nozīmē tēlainība tiek uzskatīta par daudz konkretizējošāku. Frazeoloģismu

semantikas pamatā ir frazeoloģisks tēls jeb tā acīmredzamā koncepcija, uz kuras

fona frazeoloģisma kopnozīme tiek uztverta kā nekompozicionāla un idiomātiska,

kā metaforas vai metonīmijas derivāts, kas radies prototipa vārdu savienojuma

sākotnējās nozīmes pilnīga pārnesuma rezultātā. Veicot angļu valodas empīrisku

pētījumu, A. Kuņins (Кунин 1984: 187) secinājis, ka frazeoloģisma iekšējā forma

ir mentāls tēls, kurā pamatojas frazeoloģisma aktuālā nozīme. Frazeoloģisma tēls

tiek definēts kā komponentu tiešo nozīmju summa. Valodnieks uzskata, ka „dzīva”

iekšējā forma ir frazeoloģisma semantiskās struktūras elements. Līdzīgs uzskats

pausts arī citu zinātnieku pētījumos (skat. Cacciari, Glucksberg 1995: 52),

Dobrovol’skij, Piirainen 2005: 14-17). D. Dobrovoļskis un E. Pīrainena (2005) tēla

komponentu uzlūko par vienu no diviem kritērijiem, kas atšķir valodas vienības ar

pārnestu nozīmi no vienībām ar tiešu nozīmi (otrs kritērijs ir papildus nominācija).

Tēla komponents tiek uzskatīts par valodas vienības ar pārnestu nozīmi otru

konceptuālo līmeni, kurā šīs valodas vienības „asociējas ar to burtiskās formas

noteikto jēgu” (ibid.: 14). Tēla komponents ir semantiskās struktūras sastāvdaļa,

kas var būt „atbildīgs par kombināciju ierobežojumiem” (ibid.: 16). Līdzīga

21

izpratne atrodama arī A. Langloca (Langlotz 2006) pētījumā, apskatot

frazeoloģismu pamata ainu (literal scene). Varam secināt, ka frazeoloģismu tēlu

sistēma tiek izprasta kā divlīmeņu semantika, kas izpaužas nominācijas pārnesumā,

proti, divu konceptu kombinācijā, kur sākotnējais koncepts ir tēla pamats (tēls) jeb

pamata aina, bet otrs rodas salīdzinājumā ar pirmo konceptu.

Pastāv atšķirība starp vārdu kā patstāvīgu valodas vienību un vārdu kā

frazeoloģisma komponenta nozīmi. Vārdi, kuri funkcionē kā frazeoloģismu (it īpaši

nemotivētu frazeoloģismu) komponenti ir deleksikalizējušies un desemantizējušies,

to izvēle ir savstarpēji atkarīga, t.i., būtiska loma ir kolokatīvajai nozīmei.

Galveno atšķirību starp savienojumiem ar šauru saistāmību un

frazeoloģismiem var ilustrēt, izmantojot skalu, kur savienojumi ar šauru saistāmību

atradīsies vienā skalas pusē, bet frazeoloģismi ar pilnīgu pārsemantizējumu – otrā

skalas pusē: caurspīdīgs, skaidrs → neskaidrs. Gan savienojumiem ar šauru

saistāmību, gan frazeoloģismiem lielākā vai mazākā mērā piemīt stabilitāte

(leksisko variāciju iespēju un pārsemantizējuma ziņā), bet savienojumi ar šauru

saistāmību nav idiomātiski. Frazeoloģismiem raksturīgs retoriskums (skat.,

piemēram, Moon 1992 b), un tas izskaidro frazeoloģismu kā eifēmismu un nozīmi

pastiprinošu līdzekļu izmantojumu.

Tātad frazeoloģismus varam uzskatīt par nosacīti stabiliem vārdu

savienojumiem, kuri, atšķirībā no savienojumiem ar šauru saistāmību, attiecīgajā

kultūrā ir atzīti par stilistiskiem teicieniem. Savienojumi ar šauru saistāmību stila

ziņā galvenokārt ir neitrāli, tiem ir denotatīvā (konceptuālā) nozīme, bet nepiemīt

asociatīvā nozīme. Turpretī frazeoloģismu lietojums reizēm var būt nepiemērots,

ņemot vērā situācijas konteksta formalitāti.

1.2.2.2. Frazeoloģismu raksturīgās pazīmes: idiomātiskums, motivācija,

ne/kompozicionalitāte un institucionalizācija

Par galveno frazeoloģismu pazīmi tiek uzskatīts to idiomātiskums. Bieži vien

šo parādību apzīmē ar terminiem pārnestā, metaforiskā, izolētā un pat anomālā

nozīme. Idiomātiskums ir diahroniska idiomatizācijas procesa rezultāts;

frazeoloģisma kopmponentu nozīmes un frazeoloģismu komunikatīvo funkciju

interpretācija lietojumā, salīdzinot ar tā iespējamo uztveri tiešajā, un tādējādi,

kompozicionālajā nozīmē. Idiomātiskums tiek uzskatīts par frazeoloģisma jēdziena

būtību. Galvenais ar frazeoloģismu idiomātiskumu saistītais jautājums ir

frazeoloģisma idiomātiskuma pakāpes noteikšana, proti, cik lielā mērā ir

neparedzama frazeoloģisma idiomātiskā nozīme, salīdzinot to ar šīs valodas

vienības tiešo nozīmi: ir pilnīgi idiomātiski frazeoloģismi, un to komponentiem

šķiet nav savas, neatkarīgas nozīmes; ir frazeoloģismi, kurus var uztvert gan tiešā,

gan pārnestā nozīmē (frazeoloģismu homonīmi), un tā tie arī tiek lietoti; ir daļēji

idiomātiski frazeoloģismi. Pēc Č. Fernando un R. Flavela (Fernando, Flavell 1981)

domām, idiomātiskuma pakāpi nosaka tas, vai frazeoloģisms ģenētiski ir radies no

22

brīva vārdu savienojuma (piemēram, sit on one’s throne, read a sermon to

somebody, pigs in clover; izspēlēt trumpi, izlikt cilpas).

Motivāciju tradicionāli definē kā saikni starp tiešo un pārnesto nozīmi, proti,

cik lielā mērā komponentu tiešās nozīmes piedalās frazeoloģisma idiomātiskās

kopnozīmes veidošanā. H. Barkema (1996: 128-129) kritizē to, ka

kompozicionalitāte un motivācija bieži vien tiek uzskatītas par vienu un to pašu

semantisko pazīmi (kā tas ir, piemēram, Č. Fernando un R. Flavela pētījumā

(Fernando, Flavell 1981)). Autore pievienojas uzskatam, ka šīs ir divas atsevišķas

frazeoloģismu semantiskās pazīmes. Kompozicionalitāte ir saikne starp leksisko

vienību pamatnozīmēm un frazeoloģisma kopnozīmi, un tāpēc šī ir pazīme, kas

piemīt ne tikai frazeoloģismiem, bet arī stabiliem vārdu savienojumiem bez

pārsemantizējuma (piemēram, angļu bed and breakfast). Turpretī motivācija ir

atkarīga no valodas lietotāja sprieduma par saikni starp tiešo un ar tradīciju

nostiprināto pārnesto frazeoloģisma kopnozīmi. Šāda interpretācija atbilst arī A.

Krūza (Cruse 1986: 44) dalījumam starp neskaidrību kā motivācijas formu un

caurspīdīgumu kā kompozicionalitātes formu.

Frazeoloģisma nozīme daļēji ir tā komponentu funkcija (skat., piemēram,

Cacciari & Tabossi 1993; Dobrovol’skij, Piirainen 2005). Kongitīvās lingvistikas

pārstāvji, pievēršot uzmanību un cenšoties izskaidrot valodas lietojuma

konceptuālos pamatus, pašlaik pārskata tradicionālo frazeoloģijas koncepciju. Viņi

uzskata, ka frazeoloģismu nozīmi motivē cilvēku konceptuālās zināšanas (skat.,

Langacker 1986, 1987, 2008; Lakoff 1987; Fillmore, Kay, O’Connor, 1988; Gibbs

and Nayak 1989; Gibbs and O’Brien 1990; Baranov and Dobrovol’skij 1996).

Savukārt, šāds pieņēmums arī tiek kritizēts un jau ir eksperimentāli pierādīts, ka

valodas lietotāju uzskati par frazeoloģismu caurspīdīgumu atspoguļo nevis

konceptuālās struktūras, bet gan prāta interpretatīvās stratēģijas (skat. Keysar, Bly

1999).

Vēl viens frazeoloģismu semantiskais aspekts ir institucionalizācija, jo, lai

vārdu savienojums tiktu atzīts par frazeoloģismu, to ir jāatpazīst vairumam

attiecīgās valodas lietotāju. Institucionalizācija nozīmē to, ka vārdu savienojums

pakļaujas pakāpeniskam leksikalizācijas procesam. Vārdu savienojums ir

leksikalizējies, kad tas ir kļuvis morfoloģiski, sintaktiski un saistāmības ziņā

ierobežots, tā transformācijas potenciāls ir nepilnīgs, un/ vai tā nozīme vairs nav

kompozicionāla (skat. Barkema 1996: 135). Institucionalizācija ar leksikalizācijas

apakšprocesu ir sociolingivistisks process: burtisks vai metaforisks vārdu

savienojums pakāpeniski tiek lietots arvien biežāk tā īpašās nozīmes un/ vai

pragmatiskās funkcijas dēļ.

Tādējādi varam secināt, ka frazeoloģismi atšķirami no citiem vārdu

savienojumiem pēc četrām pazīmēm: idiomātiskuma, nozīmes daļējas

kompozicionalitātes vai nekompozicionalitātes, institucionalizācijas, kolokatīvā un

morfoloģiski sintaktiskā ierobežojuma.

23

1.2.2.3. Frazeoloģisma pamatforma

Tā kā promocijas darba uzmanības centrā ir frazeoloģismu lietojums,

frazeoloģisma pamatforma ir apskatīta īsumā. Vairumā frazeoloģijas pētījumu

aplūkota tieši frazeoloģismu pamatforma, tās formālās un semantiskās pazīmes.

Frazeoloģisma pamatforma jāņem vērā, izvērtējot frazeoloģisma lietojumu

diskursā.

A. Načisčione (Naciscione 2001: 19) frazeoloģisma pamatformu definē šādi:

pamatforma ir tā frazeoloģisma forma, ar kuru saistītas un ar kuru var salīdzināt

visas citas frazeoloģisma formas; pamatforma atbilst vārdnīcās dotajai

frazeoloģisma formai un nozīmei. Tā ir „teiciena visvienkāršākā morfoloģiski

sintaktiskā forma” (Barkema 1996: 141). Tātad tā ir frazeoloģisma forma ārpus

diskursa, ko izmanto par pamatu, nosakot frazeoloģisma variācijas tā lietojumā.

Frazeoloģisma pamatformai raksturīgas vairākas stilistiskas pazīmes, kas tiek

realizētas frazeoloģisma lietojumā. Apskatot frazeoloģisma pamatformu, jāpievērš

uzmanība A. Langloca (Langlotz 2006) izstrādātajai frazeoloģisma pamata ainas

koncepcijai, jo tā tiek ņemta par pamatu empīriskajā pētījumā frazeoloģismu

lietojuma modeļu noteikšanā un interpretācijā. Frazeoloģisma pamata ainu veido tā

komponentu tiešās nozīmes. Tā ir mentāla glezna, kas rodas, uztverot

frazeoloģismu tieši, bez nozīmes pārnesuma. Frazeoloģisma idiomātiskā nozīme

parasti rodas metaforiska vai metonīmiska nozīmes pārnesuma rezultātā. Taču

jānorāda, ka gan angļu, gan latviešu valodā ne visiem frazeoloģismiem šī pamata

aina piemīt; frazeoloģismu sastāvā mēdz būt komponenti, kas netiek lietoti ārpus

frazeoloģisma, piemēram, kith and kin, put the kibosh on something; laist ļekas

vaļā.

Ja valodas lietotājam frazeoloģisma nozīme nav zināma, tad vairumam

frazeoloģismu (īpaši frazeoloģismu ar pilnīgu pārsemantizējumu) to nozīme ārpus

konteksta nav iepriekš paredzama,. Taču lietojumā frazeoloģisma nozīmi uztvert

palīdz lingvistiskais un saziņas situācijas konteksts. Frazeoloģismu formā, un līdz

ar to arī nozīmē ieviestās izmaiņas lietojumā ir iespējamas, un tās nosaka šie divi

konteksti

1.2.2.4. Frazeoloģismu semantiskā kategorizācija

Promocijas darbs ir balstīts uz A. Načisčiones diskursa analītisko pieeju

frazeoloģismu izpētē (Naciscione 2001, 2010) un Č. Fernando (1996: 72) izstrādāto

frazeoloģismu semantisko kategorizāciju, kura savukārt ir balstīta uz M. Halideja

(Halliday 1985) funkcionālās gramatikas koncepciju.

Atbilstoši Č. Fernando izstrādātajai semantiskajai kategorizācijai nominatīvie

frazeoloģismi apzīmē darbību, situāciju, notikumu, pazīmi, vērtējumu, cilvēku,

priekšmetu vai emociju. Promocijas pētījumā semantiskās kategorijas noteiktas gan

frazeoloģismu pamatformām, gan to lietojumam no latviešu un angļu laikrakstiem

ekscerpētajā materiālā, kurš apkopots divos kopumos.

24

Semantisko kategoriju darbība un situācija noteikšana var radīt grūtības, jo

darbību un situāciju parasti izsaka verbāli frazeoloģismi, tāpēc ir jānosaka, ko

apzīmē verbs: ja verbs apzīmē aktivitāti, kuras veikšanai tiek mērķtiecīgi izmantota

enerģija, uzskatām, ka frazeoloģisms apzīmē darbību, citos gadījumos verbāls

frazeoloģisms apzīmē situāciju.

Č. Fernando (1996: 72) izstrādāto frazeoloģismu semantisko kategorizāciju

iespējams paplašināt, atsevišķām kategorijām izšķirot apakškategorijas: darbība –

fiziska un garīga darbība; situācija – fizisks un emocionāls stāvoklis; vērtējuma un

emocijas kategorijas iedalot pozitīvās un negatīvās. Taču jāatzīst, ka pēdējo divu

kategoriju frazeoloģismu ir ļoti maz (vismaz šajā pētījumā sastādītajos laikrakstu

ekscerptu kopumos, taču no citiem avotiem ekscerpēta materiāla analīzes rezultāti

varētu atšķirties). Tas it īpaši attiecas uz vērtējuma semantisko kategoriju – tā

parasti funkcionē kā papildus semantiskā kategorija, jo daudziem frazeoloģismiem

emocionālā un/ vai stilistiskā konotācija piemīt līdzās to konceptuālajai nozīmei, tā

ir viens no nozīmes komponentiem.

Pētījumā semantiskās kategorizācijas sistēmai pievienotas vēl divas

kategorijas, kuras M. Halidejs (Halliday 1985: 108, 150) iekļāvis apstākļa

kategorijā (notikuma vieta un laiks, tā veids vai cēlonis), bet kuras nav iekļautas Č.

Fernando (1996) izstrādātajā kategorizācijā, proti, semantiskās kategorijas laiks

(ieskaitot biežumu, intervālu un ilgumu) un vieta (ieskaitot distanci jeb attālumu).

Atšķirībā no M. Halideja koncepcijas, veids promocijas pētījumā ir uzskatīts par

pazīmes semantiskās kategorijas apakškategoriju, jo frazeoloģijā tā raksturo un

tādējādi arī apzīmē cilvēka, priekšmeta, darbības, situācijas vai notikuma pazīmi.

Tādējādi frazeoloģismu semantisko kategoriju analīzē izmantotā shēma ir

šāda: gan pamatformā, gan lietojumā frazeoloģismi var apzīmēt darbību, notikumu,

situāciju, pazīmi, vērtējumu, cilvēku, priekšmetu, emociju, vietu, laiku.

Līdz ar to var secināt, ka no latviešu un angļu laikrakstiem ekscerpētais

materiāls analizēts trijos aspektos: pirmkārt, konstatēts frazeoloģismu lietojuma

veids (pamatlietojums vai situatīvs stilistiskais lietojums); otrkārt, noteikta

frazeoloģismu semantiskā kategorija to pamatformā un lietojumā, kā arī fiksētas

kategoriju maiņas; treškārt, noskaidrots, kādas variācijas tiek ieviestas

frazeoloģisma semantikā tā lietojumā, proti, frazeoloģisma nozīmes precizējums,

pastiprinājums (intensifikācija), pavājinājums vai paplašinājums. Šie trīs aspekti

izmantoti par klasifikācijas pamatu promocijas darba empīriskajā pētījumā par

frazeoloģismu lietojuma semantiku angļu un latviešu laikrakstos.

25

2. FRAZEOLOĢISMI ANGĻU UN LATVIEŠU LAIKRAKSTU

DISKURSĀ

Pētījuma analīzes priekšmets, kā jau minēts, ir frazeoloģismu lietojuma angļu

un latviešu laikrakstos semantiskais aspekts. Darbā pētīts gan frazeoloģismu

pamatlietojums, gan to situatīvā stilistiskā lietojuma modeļi. Kvalitatīvo pētījumu

paņēmienu izmantošana frazeoloģismu lietojuma piemēru analīzē deva iespēju

aprakstīt un interpretēt apkopotos datus: noteikt lietojuma veidu (pamatlietojums

vai situatīvais stilistiskais lietojums), frazeoloģismu semantiskās kategorijas un to

maiņu, salīdzinot pamatformas un lietojuma semantiskās kategorijas. Statistiskās

analīzes rezultātā noteiktas frazeoloģismu pamatlietojuma un stilistiskā lietojuma,

situatīvā stilistiskā lietojuma modeļu, kā arī semantisko kategoriju proporcijas.

Ekscerptu kopumi šajā pētījumā veidoti, ekscerpējot frazeoloģismu lietojuma

piemērus no angļu un latviešu laikrakstiem: The Times, The Sunday Times, The

Guardian, The Independent, The Telegraph, Latvijas Avīze, Diena, Neatkarīgā Rīta

Avīze. Frazeoloģismu lietojuma biežumu noteikt nav iespējams, jo frazeoloģismu

lietojumu piemēri tika ekscerpēti tikai kopā ar kontekstu, ko ietekmē vai kurš

ietekmē frazeoloģisma nozīmi, turklāt frazeoloģismu lietojuma biežuma noteikšana

nebija pētījuma uzdevums. Iespējams, ka frazeoloģismu lietojuma biežums dažādās

laikrakstu slejās (politika, ekonomika, sports, sabiedrība utt.) varētu būt atšķirīgs,

bet šajā pētījumā teksti netiek diferencēti, vērā ņemts viss laikrakstā sniegtās

informācijas apjoms, izņemot reklāmas, sludinājumus, izklaides lapas un literāru

darbu pārpublicējumus7. Kopējais ekscerptu skaits ir 2000 (1000 no angļu un 1000

no latviešu laikrakstiem – skat. attiecīgi 2. un 3.pielikumu), bet atsevišķu

frazeoloģismu aptuvenais skaits ir 1330 angļu valodā un 1340 latviešu valodā.

Ekscerpētais materiāls un tā analīze apkopota divās tabulās (attiecīgi abās valodās),

kur pirmajā ailē dota frazeoloģisma pamatforma un tā vārdnīcas nozīmes

skaidrojums, noteikta pamatformas semantiskā kategorija; otrajā ailē iekļauti

ekscerpti un noteikta frazeoloģisma semantiskā kategorija lietojumā; trešajā ailē

sniegti frazeoloģismu lietojuma piemēru analīzes rezultāti – noteikts lietojuma

veids, modelis un izmaiņas frazeoloģisma semantikā.

2.1. Frazeoloģiskā kohēzija diskursā

Runājot par diskursu, vienmēr bijušas diskusijas un neskaidrība par to, kas

padara vārdu vai teikumu virkni par diskursu. Valodas lietošana nav tikai atsevišķu

teikumu veidošana, bet gan teikumu lietošana ar mērķi veidot noteiktu tekstu, resp.,

diskursu. Pēc M. Halideja un R. Hasanas (Halliday, Hasan 1976: 1-2) domām,

diskurss ir valodas lietojuma vienība.

7 Par laikrakstu valodas un publicistikas stila raksturīgajām pazīmēm skat. Liepa 2011: 85-

88.

26

Jebkuru diskursu vieno kohēzija. Diskurss kļūst strukturāla un semantiska

vienība, kad tā elementi ir savstarpēji saistīti, proti, diskursa kohēzija ir atkarīga no

saiknēm starp diskursa elementiem, kas to veicina. Kohēzija sekmē nepārtrauktības

(kontinuitātes) veidošanos starp diskursa daļām.

Ar kohēziju un koherenci saistītos jautājumus pētījuši daudzi valodnieki, bet

viņu uzskati par šiem diviem jēdzieniem ir atšķirīgi. Daži valodnieki (skat.,

piemēram, Crystal 1985) uzskata, ka kohēzija īsteno saikni starp nozīmi un tās

superformām, bet koherence aktualizē sakarus starp nozīmi un kontekstu. Pēc citu

zinātnieku (skat., piemēram, Brown and Yule 1983) domām, diskursa interpretācijā

nav nepieciešamas teksta norādes (kohēzijas saites), diskurss ir koherents (saistīts),

un izmanto šo pieņēmumu par savu pētījumu pamatu. Vēl citos pētījumos kohēziju

uzskata par teksta leksiskajiem un gramatiskajiem līdzekļiem, un koherence ir šo

līdzekļu izmantošanas rezultāts.

Laikrakstu diskursam, tāpat kā publicistikai kopumā, piemīt tam raksturīgs

stils un valoda. Tā kā ziņas tiek sniegtas īsumā, žurnālistam jāprot izcelt

vissvarīgāko visekonomiskākajā veidā, turklāt jāprot piesaistīt un saglabāt lasītāju

uzmanību. Cits aspekts ir tas, ka pētot laikrakstu diskursu, ir jāņem vērā apskatāmo

notikumu kultūras un/ vai sociālais konteksts. Runājot par frazeoloģismiem un to

izmantošanu kohēzijas veidošanā laikrakstos, jāsaka, ka frazeoloģismi ir ļoti

noderīgs valodas līdzeklis, lai kodolīgi noformētu domu, jo tie, pateicoties

pārsemantizējumam un tēlam jeb metaforiskajai gleznai, izsaka lielu nozīmes

apjomu.

Aplūkojot frazeoloģismus ārpus diskursa, jāsaka, ka jau frazeoloģisma

pamatformai pašai par sevi ir raksturīga kohēzija. Frazeoloģisma pamatforma ir

pamats visiem iespējamajiem frazeoloģisma lietojuma veidiem, tā nodrošina pašu

frazeoloģismu pastāvēšanu, to attīstību un lietojuma ilgtspējību (Naciscione 2001:

22 ). Tā, piemēram, frazeoloģismi ar nozīmi ‘nomirt’ angļu un latviešu valodā: to

kick the bucket (burtiski – iespert pa spaini) un nolikt karoti, bet, pieļausim, ka

komponents bucket tiek aizstāts ar citu lietvārdu, piemēram, box (kaste), vai karote

tiek aizstāts ar dakša. Vārdu savienojumi kick the box un nolikt dakšu nav

uztverami kā frazeoloģismi, jo zūd kohēzijas saikne starp frazeoloģismu

komponentiem un līdz ar to frazeoloģismam raksturīgā pārnestā nozīme.

R. Mūna (Moon 1998 a: 278-286) pievērsusies kohēzijas jautājumam

frazeoloģismu pamatlietojumā un izpētījusi dažādus kohēzijas efektu veidus, kuri

iedalīti trīs grupās: gramatiskā kohēzija (tekstā tā tiek nodrošināta, izmantojot

norādes (references) un aizvietošanu (substitūciju)), leksiskā kohēzija (atkārtojums,

sinonīmija) un semantiskā kohēzija. Pētniece atzīst, ka stabilu vārdu savienojumu

ar daļēju vai pilnīgu pārsemantizējumu kohēzija vienmēr ir daļēji leksiska, jo

frazeoloģismi pieder valodas leksikas slānim, bet citas kohēzijas saites ir

semantiskas, jo tās padara tekstu jēgpilnu.

A.Načisčione atzīmē, ka frazeoloģismu pamatlietojums realizē un izceļ

pamatformas stilistiskās iespējas. Šis stilistiskais potenciāls darbojas kā kohēzijas

līdzeklis un palīdz izprast, interpretēt un izskaidrot frazeoloģismu formas un

27

nozīmes stabilitāti (Naciscione 2001: 26). Frazeoloģismu lietojums padara diskursu

stilistiski marķētu un izteiksmīgāku. Situatīvajam stilistiskajam frazeoloģismu

lietojumam ir īpaša loma teksta kohēzijas veidošanā, ko veicina frazeoloģisma

pamatformai piemītošās kohēzijas saites (Naciscione 2002 a: 537).

Frazeoloģiskā kohēzija diskursā uzskatāma par vienu no frazeoloģismu

funkcijām to lietojumā – tā ir tekstveides funkcija. Frazeoloģismiem var būt arī

stilistiskā, vērtējošā, situatīvā, modalizējošā, organizējošā, starppersoniskā u.c.

funkcijas (Moon 1998 a: 217-219). Tādējādi, frazeoloģiskā kohēzija diskursā

nodrošina frazeoloģisko saišu kontinuitāti, kas tiek panākta, izmantojot semantiski

un stilistiski saistītus valodas elementus frazeoloģismu situatīvajā stilistiskajā

lietojumā vairākās teikumu daļās vai vairākos teikumos.

Jautājums, kuram arī jāpievērš uzmanība, runājot par frazeoloģismu kohēziju

diskursā, ir frazeoloģiskās kohēzijas veids, kas sasaista virsrakstus un rakstus. Šī

kohēzija reizēm ir leksiska: virsrakstā izmantotais vārds norāda uz noteikta rakstā

izmantoto vārdu un vārdu savienojumu skaita semantisko lauku. Zinātnieki, kas

pēta drukātos plašsaziņas līdzekļus, secinājuši, ka virsrakstu galvenās funkcijas ir

rezumēt raksta saturu. Daudzos gadījumos tas tā arī ir, piemēram, raksts, kura

virsrakstā izmantots frazeoloģisms blow/take the lid off something arī lift the lid on

something – ‘darīt zināmu sabiedrībai kaut ko sliktu, nepatīkamu, kas līdz šim

turēts noslēpumā’ (CID), ir par poļu izcelsmes mājkalpotājas izdotu grāmatu, kas

nedēļas laikā guva lielu popularitāti. Tajā stāstīts par vāciešu paradumiem,

dzīvesveidu un attieksmi pret mājkalpotājiem:

Polish cleaner blows the lid on 'dirty' Germans

(The Independent. 11.01.2011. T. Paterson. Polish cleaner blows the lid

on ‘dirty’ Germans.)

Virsraksts rada zināmas gaidas par raksta saturu, stilu, leksiku, kā arī par

pausto viedokli. Radot šīs priekšnojautas, virsraksts ir efektīvs kohēzijas radīšanas

līdzeklis laikrakstu diskursā.

Dž. Morlijs (Morley 2009: 13), apskatot laikrakstu virsrakstu īpatnības, raksta

par virsrakstiem kā par Aunt Sallies – nepamatota uzbrukuma objektiem,

teicieniem, kurus izmanto tikai tāpēc, lai pēc tam rakstā atspēkotu tajos pausto

domu. Šādi izteicieni parasti atrodas tematiski nozīmīgā vietā – teikuma vai

diskursa sākumā vai beigās.

Varam secināt, ka, pirmkārt, kohēzijai ir svarīga loma ne tikai diskursa

komponentu līmenī, bet tā arī veicina saistītas struktūras izveidi visā diskursā (šajā

gadījumā laikrakstu tekstos). Virsraksti ir īpaši nozīmīgi ne tikai, lai ievadītu rakstā

apspriesto tēmu, bet arī, lai norādītu uz iespējamo rakstā sniegto argumentāciju

žurnālista viedokļa izklāstā. Frazeoloģismu izmantojums tematiskā pozīcijā

(piemēram, virsrakstos) aktualizē vērtējumu, kas pausts pretargumentu veidā, un

tādējādi tiek veicināta kohēzijas izveide tekstā.

28

2.2. Frazeoloģismu variācijas diskursā: to lietojums un no konteksta

atkarīgās semantiskās implikatūras

Viens no žurnālistu darba mērķiem ir veicināt laikrakstu izplatīšanu, tāpēc

viņu uzdevums ir piesaistīt pēc iespējas vairāk lasītāju. Tas ir izdarāms, sniedzot

jaunumus vispusīgā, saistošā un intriģējošā veidā. Frazeoloģismu izmantošana ir

viens no lasītāju uzmanības piesaistīšanas paņēmieniem. Ja frazeoloģismi lietoti

virsrakstos, tie acumirklī piesaista uzmanību, jo, pateicoties pārsemantizējumam,

proti, to kopnozīme bieži vien nav izsecināma no atsevišķajām komponentu

nozīmēm, tie rosina lasītāju domāt. Ja lasītājam neizdodas atsaukt atmiņā

frazeoloģisma nozīmi, viņš ir „spiests” turpināt lasīt rakstu, lai uztvertu raksta

autora pausto domu. Ja frazeoloģisms nav lietots tā vispārpieņemtajā formā un

nozīmē, varam runāt par frazeoloģisma situatīvo stilistisko lietojumu. Ar šādu

frazeoloģismu lietojumu žurnālistiem izdodas panākt pārsteidzošu efektu.

Vienkāršākie frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma veidošanas paņēmieni ir

iespraudums, papildinājums, substitūcija (jeb aizvietojums), viena vai vairāku

komponentu elipse utt. Šo paņēmienu izmantojuma rezultātā var tikt veidoti tādi

situatīvā stilistiskā lietojuma veidi kā frazeoloģiskā alūzija, metaforas izvērsums,

frazeoloģisma nozīmes divkārša aktualizācija un pārrāvums.

Jebkuras valodas frazeoloģijas izpēte ietver ne tikai frazeoloģismu

pamatformu semantikas analīzi ārpus konteksta, bet arī centienus atklāt un

izskaidrot frazeoloģismu variāciju principus un semantiskās implikatūras, kas rodas

šo variāciju rezultātā.

Terminu implikatūra 1975.gadā ieviesa filozofs H. Pols Graiss (Grice), lai

apzīmētu nozīmi vai netiešu norādi uz kaut ko, kas atšķiras no teiktā (Davis 2010:

9). H.P. Graiss implikatūras saistīja ar sadarbības principa dažādiem noteikumiem

un apakšnoteikumiem (Grice 1989: 25 – 30). Saskaņā ar V. Deivisa izstrādāto

Idiomu teoriju (Davis 2010: 20 – 21) daudzi frazeoloģismi „radušies no metaforām,

eifēmismiem, un citām stilistiskām figūrām, kas ir dažādas sarunas implikatūras

formas”, proti, frazeoloģismi tiek uzskatīti par vispārinātām leksikalizētām sarunas

implikatūrām. Pēc D. Vilsones un D. Spērbera relevances teorijas (skat. Sperber,

Wilson 1995), relevancei ir dažādas pakāpes. Relevances pakāpe atkarīga no

kognitīvā efekta un informācijas pārstrādei nepieciešamās piepūles. Šīs teorijas

ietvaros ieviests termins eksplikatūra – izteikuma tiešā nozīme, bet termins

implikatūra izmantots, lai apzīmētu to, kas nav eksplicīti izteikts vārdos. Stiprai

implikatūrai raksturīgs spēcīgs kognitīvs efekts, kas panākts ar nelielu informācijas

pārstrādes piepūli; vājas implikatūras izriet no konteksta, proti, klausītājs,

interpretējot izteikumu, pievēršas plašākam izteikuma kontekstam (ibid.). Tādējādi

var secināt, ka frazeoloģismi, būdami konvencionāli, nozīmes ziņā daļēji

kompozicionāli vai pilnīgi nekompozicionāli vārdu savienojumi, ir patstāvīgas

konvencionālas implikatūras – frazeoloģismu denotatīvā nozīme ir stipra

implikatūra. Bez tam, frazeoloģisma lietojuma situācijas konteksts var veicināt

virkni vāju implikatūru rašanos lasītāja/ klausītāja apziņā.

29

Frazeoloģismi ir kā simboliski paraugi runātāja/ rakstītāja mērķim iekodēt

vārdos mērķa konceptualizāciju, kuru nosaka un kurai jāatbilst saziņas situācijas

kontekstam. Ieviešot frazeoloģisma komponentu sastāvā izmaiņas, jāņem vērā,

kādas izmaiņas pieļauj frazeoloģisma pamata aina, t.i., cik lielā mērā pamata ainu

drīkst mainīt, lai īstenotu noteiktā frazeoloģisma lietojuma komunikatīvo mērķi.

Frazeoloģisma pamata aina un mērķa konceptualizācija ir savstarpēji saistītas:

pamata aina funkcionē kā (alternatīvs) modelis mērķa ainas veidošanai.

Frazeoloģisma pamata aina tiek mainīta, lai veidotu kontekstam specifisku nozīmi.

Frazeoloģisma variabilitātes potenciāls, tāpat kā variāciju ierobežojumi, ir atkarīgs

no frazeoloģisma semantiskās un formālās struktūras. Ja frazeoloģisma pamata ainu

nevar izvirzīt priekšplānā, to arī nevar variēt atbilstoši lietojuma situācijas

komunikatīvajam mērķim, proti, frazeoloģismus iespējams variēt tikai tad, ja šīm

variācijām ir motivējošs konceptuālais pamats.

Katrs diskurss ir paredzēts noteiktai mērķauditorijai. Tāpēc ir svarīgi pievērst

uzmanību lasītāja/ klausītāja, t.i., informācijas saņēmēja un interpretētāja lomai.

Saskaņā ar konfigurācijas hipotēzi (Cacciari and Tabossi 1988),

frazeoloģismu nozīme tiek izprasta, to interpretējot vārdu pa vārdam, tāpat kā citas

tiešā nozīmē lietotas vārdu virknes līdz brīdim, kad lasītājam/ klausītājam izdodas

identificēt frazeoloģismu un atsaukt atmiņā tā idiomātisko kopnozīmi.

A. Načisčione (2001: 35-45) apskata četras pakāpes, kas nepieciešamas, lai

sekmīgi identificētu un interpretētu frazeoloģisma situatīvo stilistisko lietojumu; tās

ir: atpazīšana, verificēšana, saprašana un interpretācija. Situatīvā stilistiskā

lietojuma pazīmes un stilistiski marķētā doma tiek pārbaudītas pēdējā diskursa

apstrādes posmā. Klausītājam/ lasītājam jāapsver frazeoloģisma tiešā un pārnestā

nozīme (pamata aina → mērķa konceptualizācija), jāņem vērā visas norādes un

jāuztver doma.

Kā galvenie frazeoloģismu stilistiskā lietojuma ierobežojumi (skat. Langlotz

2006) tiek minēti atpazīstamība (tieši frazeoloģismu atpazīstamība ļauj tos variēt),

savietojamība (ikvienai formālai pamata ainas variācijai jābūt saskaņotai ar

frazeoloģisma idiomātisko nozīmi) un gramatiskums (ieviešot variācijas

frazeoloģisma struktūrā, jāievēro attiecīgās valodas gramatiskās normas).

Frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma interpretēšana prasa zināmu

kognitīvo darbību, kuras intensitāte ir atkarīga no frazeoloģisma variācijas pakāpes.

Ieviestās variācijas var būt neievērojamas, un tāpēc lasītājs tās var neuztvert, bet tās

var būt arī uzkrītošas un izraisīt dažādus efektus un dažādas klausītāja/ lasītāja

emocijas un reakcijas.

2.2.1. Frazeoloģismu pamatlietojums

Frazeoloģismu lietojums ir saistīts ar izmaiņām to struktūrā un/ vai semantikā.

Šīs izmaiņas var tikt ieviestas tikai, lai gramatiski pielāgotu frazeoloģismu

kontekstam, un šinī gadījuma nemainās ne frazeoloģisma forma, ne arī idiomātiskā

kopnozīme – tas ir frazeoloģisma pamatlietojums (skat. Naciscione 2001: 23-33).

30

Šāds frazeoloģismu lietojums nerada (vismaz tam nevajadzētu radīt) sarežģījumus

lasītāja/ klausītāja īstenotajā kognitīvajā informācijas pārstrādes procesā, ja viņš

zina šī frazeoloģisma nozīmi.

Frazeoloģismu pamatlietojumā var tikt ieviestas dažādas variācijas:

noliegums, laika variācija, modalitātes variācija, artikula variācija, skaitļa variācija,

deminutīva izmantojums, permutācija (pasivizācija un emfātisku struktūru

izmantošana, metatēze, konversija, salikteņdarināšana). Permutācijas variācijas

atrodas uz robežas starp frazeoloģismu pamatlietojumu un situatīvo stilistisko

lietojumu, jo daži zinātnieki tās uzskata par frazeoloģisma pamatlietojuma

variācijām (piemēram, Langlotz 2006), bet citi – par frazeoloģisma situatīvā

stilistiskā lietojuma variācijām (piemēram, Naciscione 2001, 2010). Ņemot vērā šī

pētījuma gaitā gūtās atziņas, varam secināt, ka strikti nodalīt frazeoloģismu

pamatlietojuma un stilistiskā lietojuma variācijas ir ļoti sarežģīti. Lēmums bieži

vien ir atkarīgs no variācijām pakļautā frazeoloģisma dabas: jo neskaidrāka,

patstāvīgāka un nekompozicionālāka frazeoloģisma nozīme, jo lielāks variācijas

efekts, bet frazeoloģismos ar daļēju nozīmes pārnesumu, kā arī frazeoloģismos ar

variabliem komponentiem un mainīgu (elastīgāku) gramatisko struktūru

(piemēram, verbāli frazeoloģismi darāmajā kārtā var tikt lietoti arī ciešamajā kārtā)

variācijas iespējams attiecināt uz pamatlietojumu.

Taču nevar neatzīt, ka jebkuras gramatiskās transformācijas (Fernando 1996:

54) frazeoloģismu pamatlietojumā izraisa noteiktas, lai arī ne vienmēr nozīmīgas

variācijas to semantikā. Artikula variācija ietekmē references leksiski semantisko

kategoriju: tā vai nu piešķir vai atņem noteiktību frazeoloģisma sastāvā

ietilpstošajai lietvārda frāzei. Laika variācija verbālos frazeoloģismos maina laika

norādi, bet neievieš izmaiņas frazeoloģisma nozīmē. Laika leksiski semantiskās

kategorijas variācija ietekmē ne tikai verbu un frazeoloģismu, bet gan visu teikumu,

tādējādi ļaujot teikto attiecināt uz notikumu laiku. Modalitātes variācija ļauj 1)

parādīt attieksmi pret sakāmo, t.i., pret apgalvojumu patiesumu (epistēmiskā

modalitāte); 2) izteikt nepieciešamību, atļauju vai ierosinājumu (deontiskā

modalitāte) (Finegan 1994: 174); 3) norādīt, ka rakstītājs/ runātājs nav pārliecināts

par izteikuma patiesumu, vai arī to, ka teiktais nav viņa paša domas (evidenciālā

modalitāte)8. Skaitļa variācija maina referentu skaitu un, kad to lieto frazeoloģisma

lietvārdu frāzēs, to bieži izmanto, lai veidotu kohēzijas saiknes starp frazeoloģismu

un tā apkaimi, bet dažkārt šāda variācija var būt situatīvā stilistiskā lietojuma

pamatā un izraisīt virkni pārsteidzošu semantisku efektu. Vēl viens paņēmiens ir

adjektīva vai adverba salīdzināmās pakāpes variācija, kas tiek izmantota, lai

salīdzinātu vai uzsvērtu kādu frazeoloģisma vai tā komponenta nosaukto pazīmi.

Ņemot vērā, ka promocijas darbā frazeoloģismu lietojums laikrakstu diskursā

tiek pētīts kontrastīvā aspektā, apkopotie dati liecina, ka sintaktiskās variācijas (un

it īpaši metatēze – frazeoloģisma komponentu pārstatījums) latviešu valodā tiek

izmantotas daudz biežāk nekā angļu valodā un ir attiecināmas uz frazeoloģismu

8 Vairāk par modalitātes veidiem un paveidiem skat. Palmer 2001.

31

pamatlietojumu. Angļu valodā frazeoloģismu sintaktisko variāciju rezultātā rodas

emfātiskas struktūras, kuras ir uzskatāmas par situatīvā stilistiskā lietojuma

piemēriem. Pētījuma rezultāti liecina, ka konversija (it īpaši salikteņdarināšana) ir

raksturīgāka angļu valodai; tās rezultāts ir frazeoloģiska alūzija – viens no

stilistiskā lietojuma modeļiem. Šos faktus var izskaidrot ar pētāmo valodu

tipoloģiskajām atšķirībām: latviešu valoda kā sintētiskā valoda daudz brīvāk nekā

angļu valoda pieļauj variācijas vārdu secībā, turklāt nemainot semantiskās

attieksmes starp frazeoloģisma komponentiem. Latviešu valodā, lai saglabātu šīs

attieksmes, varam manipulēt ar formveidošanas sistēmu, bet angļu valodā tās

nosaka vārdu secība.

Statistiskās analīzes rezultāti ļauj secināt, ka no visiem angļu laikrakstu

ekscerptu kopumā iekļautajiem frazeoloģismu lietojumu piemēriem pamatlietojumā

izmantoti 684 frazeoloģismi 636 ekscerptos (63,6 % no 1000 ekscerptiem), no

latviešu laikrakstiem ekscerpētajā materiālā pamatlietojumā izmantoti 605

frazeoloģismi 578 ekscerptos (57,8 %). Šis secinājums ir pretrunā ar D. Liepas

apgalvojumu (2011: 186), ka latviešu laikrakstos tieši frazeoloģismu

pamatlietojums (“preskriptīvi lietoti frazeoloģismi”) ir ļoti populārs. Tas

nenoliedzami ir populārs, bet tā pārsvars pār stilistisko lietojumu nav īpaši

nozīmīgs (lai gan jāsaka, ka no citiem avotiem iegūti dati varētu atšķirties).

Analizējot frazeoloģismu pamatformu un lietojumu semantiskās kategorijas,

iegūti šādi rezultāti: semantisko kategoriju maiņa frazeoloģismu pamatlietojumam

nav raksturīga ne angļu, ne latviešu valodā; visvairāk ir frazeoloģismu, kas apzīmē

situāciju (266 angļu un 223 latviešu valodā) un darbību (259 angļu un 221 latviešu

valodā). Nākamā skaitliski lielākā grupa ir frazeoloģismi, kas nosauc kādu pazīmi

(64 angļu un 101 latviešu valodā). Tai seko semantiskās kategorijas cilvēks – 27 un

15, priekšmets – 27 un 8, notikums – 20 un 8, emocija – 1 un 21, laiks – 16 un 4,

vieta – 4 un 4 attiecīgi angļu un latviešu valodā.

Ņemot vērā iepriekš minēto pamatlietojumā izmantoto frazeoloģismu skaitu

un to frazeoloģismu skaitu, kuros nav notikusi semantiskās kategorijas maiņa,

acīmredzams, ka no angļu laikrakstiem ekscerpētā materiāla kopumā ir 67

frazeoloģismi (9,8 %) un latviešu kopumā ir 55 frazeoloģismi (9,1 %), kuros

semantiskā kategorija, salīdzinot ar pamatformu, ir mainījusies. Visbiežāk maiņa

notiek starp semantiskajām kategorijām darbība un situācija, tās pamatā parasti ir

pasivizācija: frazeoloģisma pamatformas darāmās kārtas vietā pamatlietojumā

frazeoloģisms dots ciešamajā kārtā.

Balstoties uz statistikas datiem, secināts, ka gan angļu, gan latviešu

laikrakstos frazeoloģismi to pamatlietojumā nosauc darbību, situāciju vai pazīmi.

Jāmin, ka angļu laikrakstu ekscerptu kopumā ir fiksēts tikai viens frazeoloģisms,

kas nosauc cilvēka emocijas, bet latviešu laikrakstu ekscerptu kopumā tādu

frazeoloģismu skaits ir 21.

32

2.2.2. Frazeoloģismu situatīvais stilistiskais lietojums

A. Načisčione terminu frazeoloģismu īpašais stilistiskais lietojums (instantial

stylistic use, skat. Naciscione 2001: 28)) pretstata frazeoloģisma pamatformai

(frazeoloģisms vārdnīcās dotajā formā un nozīmē) un pamatlietojumam

(frazeoloģisma lietojumams tā vispārpieņemtajā formā un nozīmē).

Tiek šķirti vairāki frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma modeļi, kuri

nepārsniedz teikuma robežas, piemēram, iespraudums, papildinājums, viena vai

vairāku frazeoloģismu substitūcija jeb aizvietojums, frazeoloģiskā zeigma,

inversija, perifrāze, teleskopēšana, konversija, metatēze, kontaminācija, stilistisks

deminutīva lietojums. Stilistiski lietoti frazeoloģismi gūst papildus nozīmes nianses

un izsaka stilistisko informāciju, kuras nianses nosakāmas, salīdzinot stilistiskā

lietojuma rezultātā ieviestās variācijas salīdzinājumā ar frazeoloģisma pamatformu.

Frazeoloģismu situatīvais stilistiskais lietojums jeb idiomātiskais radošums

pētīts vairākās valodās. Š.Balī viens no pirmajiem norādīja, ka frazeoloģisma

komponentus iespējams izvietot attālināti (Балли 1961: 394). Jāmin A. Kuņina

nozīmīgais ieguldījums angļu frazeoloģijas stilistikas izveidē (Кунин 1972 b).

Frazeoloģismu variāciju izpētei diskursā pievērsušies arī B. Freizers (Fraser 1970),

Ļ. Orlovska (1975), G. Kuks (Cook 1994), Č. Fernando (1996), A. Veisbergs

(1997, 2001, 2007), A. Načisčione (1998, 1999, 2001, 2002, 2004, 2010), R.

Glāsere (Gläser 1998), R. Mūna (Moon 1998 a), u.c.

Daži frazeoloģismu stilistiskā lietojuma modeļi – elementa iespraudums,

viena vai vairāku komponentu substitūcija, papildinājums, frazeoloģiskā zeigma,

inversija, perifrāze, teleskopēšana, konversija, metatēze, stilistisks deminutīva

lietojums – neapšaubāmi būdami unikāli frazeoloģismu lietojuma gadījumi, ne

vienmēr izmaina frazeoloģisma idiomātisko kopnozīmi, bet gan precizē to atbilstoši

lietojuma situācijai: frazeoloģisma nozīme iegūst humoristisku vai ironisku

nokrāsu, variāciju rezultātā var precizēt vai pasvītrot izteikto domu, paust noteiktu

rakstītāja/ runātāja attieksmi (pozitīvu, negatīvu, nievājošu, cildinošu, utt.), spilgtāk

parādīt rakstītāja/ runātāja individualitāti utt. Pēc autores domām, šādas

frazeoloģismu stilistiskā lietojuma variācijas uzskatāmas par strukturāli

semantiskām, nevis tikai strukturālām frazeoloģismu variācijām.

Pievēršoties situatīvā stilistiskā lietojuma variācijām, kas ietekmē

frazeoloģismu nozīmi, jāatzīst, ka nav iespējams strikti norobežot semantiskās un

strukturālās variācijas (tas īpaši attiecas uz substitūciju, papildinājumu un

iespraudumu), jo strukturālas variācijas izraisa izmaiņas arī frazeoloģismu

semantikā.

Visvieglāk dažādām variācijām pakļaujas frazeoloģismi ar dzīvu, spilgtu

iekšējo formu, frazeoloģismi, kuri tiek bieži lietoti attiecīgās valodas lietotāju

saziņā: lasītājam, kad viņš sastopas ar šāda frazeoloģisma stilistisko lietojumu, nav

grūti atsaukt atmiņā tā pamatformu. Frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma

gadījumā frazeoloģisma tēls, tā pamata aina tiek atdzīvināta un atjaunota.

Frazeoloģismu stilistiskā lietojuma modeļa izvēle ir atkarīga no runātāja/ rakstītāja

33

komunikatīvā mērķa, bet viena vai otra stilistikā lietojuma modeļa nozīmīgumu

nosaka klausītāja/ lasītāja uztveres īpatnības, kā arī stilistiski lietotā frazeoloģisma

iespaids uz viņa domām un jūtām. Lai izskaidrotu no konteksta atkarīgo variāciju

iespējas frazeoloģijā, jāanalizē gan frazeoloģismu semantiskās, gan formālās

pazīmes.

2.2.2.1. Iespraudums un tā paveids pārrāvums: frazeoloģisma pamata

ainas loma tā mērķa konceptualizācijas izveidē

Būdami strukturāli dalāmi īpatnēji lietotu vārdu savienojumi, frazeoloģismi

pieļauj dažāda veida iespraudumus. Apskatot šī stilistiskā lietojuma modeļa

pētījumos izmantoto terminoloģiju, jāsaka, ka vienprātības šajā jautājumā

frazeologu vidū nav. Pētījuma autore uzskata, ka gan iespraudums (insertion), gan

papildinājums (addition) ir variācijas, kas tiek ieviestas frazeoloģismu struktūrā,

jauni elementi tiek drīzāk iesprausti, nekā pievienoti frazeoloģismam. Lai gan šos

divus variāciju veidus, kas balstīti uz frazeoloģismā izteiktās informācijas

paplašināšanu, iespējams šķirt, izmantojot terminus iekšēja un ārēja variācija (skat.

Ernst 1981: 51-53). Ārējā variācija ietekmē visa frazeoloģisma nozīmi, bet iekšējā

variācija iespaido noteikta situatīvajā stilistiskajā lietojumā izmantota

frazeoloģisma komponenta nozīmi.

No A. Langloca (Langlotz 2006: 205-224) idiomu variāciju principu pētījuma

izriet, ka iespraudumi frazeoloģismu struktūrā ir attiecināmi uz četriem (no

pieciem) variāciju principiem:

Pamata ainas manipulācija: iespraustais elements iederas frazeoloģisma

pamata ainā, proti, tas izmaina komponenta vai visa frazeoloģisma nozīmi, ja to

uztveram tiešā nozīmē. Semantiski šādas variācijas rezultāts ir konotatīvā nozīmes

komponenta pastiprinājums, pavājinājums vai precizējums. No angļu laikrakstiem

ekscerpētā materiāla kopumā fiksēti 120 šādi lietojuma piemēri (no 171

frazeoloģisma 164 ekscerptos), bet no latviešu laikrakstiem ekscerpētā materiāla

kopumā – 171 piemērs (no 265 frazeoloģismu lietojumiem 259 ekscerptos).

Semantiski šī variācijas principa izmantošanas rezultātā frazeoloģismu nozīme tiek

pastiprināta (57 piemēros angļu un 103 – latviešu valodā), pavājināta (12 angļu un

8 latviešu valodā) un precizēta (27 angļu un 45 latviešu valodā). Ir arī tādi

lietojuma piemēri, kuros frazeoloģisma nozīme tiek vienlaicīgi gan pastiprināta,

gan precizēta (11 frazeoloģismu lietojuma piemēri angļu un 11 latviešu valodā), kā

arī tādi piemēri, kuros netiek ieviestas nekādas izmaiņas ne frazeoloģisma

denotatīvajā, ne arī konotatīvajā nozīmē (13 piemēri angļu un 4 piemēri latviešu

valodā).

Tēmas norāde, kas salīdzinot ar iepriekš minēto variāciju principu,

neveido saskaņotu pamata ainu, proti, iespraustais elements vai elementi neiederas

frazeoloģisma pamata ainā, bet gan precizē frazeoloģisma idiomātisko nozīmi

atkarībā no konteksta. Šādu iesprauduma variāciju nosaka lietojuma konteksts

(skat. Langlotz 2006: 210-211). Frazeoloģisma vispārpieņemtā nozīme tiek

34

saglabāta un stipri implicēta, bet iespraudums ierobežo sfēru, kuras ietvaros

frazeoloģisma nozīme interpretējama. Jaunais, frazeoloģismā iespraustais elements

“rodas” no situācijas konteksta. Tādējādi, aplūkojot šādu frazeoloģisma situatīvo

stilistisko lietojumu ārpus konteksta, tas vairs netiks uzskatīts par frazeoloģismu.

Ekscerpētā materiāla kopumos iespraudumi, kas balstīti uz tēmas norādes principu

ir 55 (no 171 frazeoloģisma lietojuma 164 ekscerptos) angļu un 81 (no 265

frazeoloģismiem 259 ekscerptos) latviešu valodā.

Ar tēmu saistīta pamata ainas manipulācija. Šinī gadījumā frazeoloģisma

struktūrā jaunieviestais elements semantiski iederas gan frazeoloģisma pamata ainā,

gan arī frazeoloģisma idiomātiskajā nozīmē. Ar tēmu saistīta pamata ainas

manipulācija ir uzskatāma par vārdspēli (divkāršas aktualizācijas paveidu), jo

frazeoloģisms saglabā pārsemantizējumu, bet jaunieviestais elements jālasa

burtiski. Šis, tāpat kā divdomības gadījums pierāda autores pieņēmumu, ka pretēji

tradicionālajam uzskatam, saskaņā ar kuru frazeoloģisma nozīmes divkārša

aktualizācija ir semantisks frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma modelis, to

ir iespējams veidot, izmantojot strukturālus (īpaši leksiskus) variēšanas līdzekļus.

Divdomība (ambiguity; arī vārdspēle) ir princips, kurā radoši izmantoti

vairāki vārda/u referenti (multiple referentiality – skat. Langlotz 2006: 214). Jaunās

tiešās nozīmes aktualizācija tiek panākta, iespraužot frazeoloģismā elementu, kam

ir pašam savs referents lietojuma kontekstā. Šis variācijas princips ir atkarīgs no

konteksta. Tā būtība ir: jaunais elements iederas frazeoloģisma pamata ainā, tā

izvēli nosaka lietojuma (situācijas) konteksts, un tas jāsaprot tiešā nozīmē.

Pētījuma dati liecina, ka iespraudums kā frazeoloģismu situatīvā stilistiskā

lietojuma modelis ir diezgan plaši izplatīts gan angļu, gan latviešu laikrakstos:

angļu laikrakstu ekscerptu kopumā – 164 (16,4 %) ekscerpti, bet latviešu laikrakstu

ekscerptu kopumā – 259 (25,9 %) ekscerpti.

Frazeoloģismu pamatformu semantisko kategoriju analīzes rezultāti liecina,

ka gan angļu, gan latviešu valodā iesprauduma stilistiskās variācijas gadījumā

visbiežāk tiek izmantoti frazeoloģismi, kas apzīmē darbību (fizisku vai garīgu) un

situāciju (fizisku vai garīgu stāvokli), bet vismazāk ir to frazeoloģismu, kas apzīmē

cilvēku, priekšmetu, notikumu, vietu un laiku.

Semantisko kategoriju maiņa šādai variācijai pakļautu frazeoloģismu

lietojumā nav īpaši izplatīta: angļu laikrakstu ekscerptu kopumā semantiskās

kategorijas maiņa notikusi 28 (no 171) piemēros, bet latviešu laikrakstu ekscerptu

kopumā 64 (no 265) piemēros.

Jauni elementi frazeoloģismu struktūrā tiek iesprausti, lai precizētu,

pastiprinātu vai vājinātu to nozīmi. Ir iespējams šķirt divus iespraudumu paveidus:

vienkārši iespraudumi un iespraudumi, kuru rezultātā tiek veidoti sarežģītāki

frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma modeļi (frazeoloģisma pārrāvums un

frazeoloģisma nozīmes divkārša aktualizācija).

Frazeoloģisma nozīmes precizējums tiek panākts, iespraužot frazeoloģisma

sastāvā vienu, divus vai saliktu īpašības vārdu, lietvārdu atributīvā funkcijā,

apstākļa vārdu, vietniekvārdu un īpašības vārdu, brīvu vārdu savienojumu, piebildi

35

vai komentāru par kādu no frazeoloģisma komponentiem, citu frazeoloģismu vai

stabilu nefrazeoloģisku vārdu savienojumu, piebildi vai komentāru, kas attiecas uz

visu frazeoloģismu (tiek norādīts informācijas avots (kā saka, kā teikts parunā,

kāds teica, utt.), runātāja/ rakstītāja attieksme vai vērtējums par izteikto domu, vai

arī tiek veidota saikne ar plašāku kontekstu). Pēdējā iesprauduma gadījumā varam

runāt par frazeoloģisma pārrāvumu jeb šķeltlietojumu (cleft use). Šādā šituatīvajā

stilistiskajā lietojumā „frazeoloģisms tiek sarauts, bet saglabājas stilistiskie un

semantiskie resursi, kas ļauj to savienot vienotā veselumā, tādējādi nodrošinot

diskursa kohēziju” (Naciscione 2001: 92). Promocijas darbā analizēto ekscerptu

kopumos šādu piemēru ir maz: tikai 7 piemēri angļu valodā un 9 piemēri latviešu

valodā. Frazeoloģisma pārrāvuma gadījumā tā komponenti var būt ievērojami

attālināti viens no otra: viena frazeoloģisma daļa var būt lietota teikuma sākumā,

bet otra – teikuma beigās. Atsevišķas frazeoloģisma daļas var būt lietotas dažādos

teikumos.

Frazeoloģismu nozīmes pastiprinājums tiek panākts, iespraužot vienu, divus

vai saliktu īpašības vārdu (reizēm īpašības vārdu iespraušanas rezultātā

frazeoloģisma nozīme tiek ne tikai pastiprināta, bet arī hiperbolizēta. Ja iesprausti

divi vai vairāki īpašības vārdi, viens no tiem var pastiprināt, bet otrs precizēt

frazeoloģisma nozīmi), apstākļa vārdu (pilnīgi, pārāk, pavisam, ļoti), skaitļa vārdu

(iespējama hiperbola), vārdu savienojumu, komentāru, stabilu vārdu savienojumu

(piem., angļu a lot of, more and more, latv. milzum daudz).

Frazeoloģismu nozīmes pavājinājums tiek panākts, iespraužot vārdu vai

vārdu savienojumu, piemēram, gandrīz, mazliet, nedaudz, necik, diezgan, kāds;

angļu almost, a bit of, a little, a trifle, rather, a sort of, a kind of, some).

Var secināt, ka iespraudums ir produktīvs frazeoloģismu situatīvā stilistiskā

lietojuma modelis un frazeoloģisma semantikas izvēršanas paņēmiens.

Iespraudums bieži vien tiek izmantots līdztekus citiem stilistiskā lietojuma

modeļiem: tādu piemēru skaits ir 36 angļu un 73 latviešu laikrakstu ekscerptu

kopumā. Visbiežāk iespraudums tiek izmantots līdzās viena vai vairāku

frazeoloģisma komponentu substitūcijai. Jāatzīst, ka šī apstākļa dēļ ir diezgan grūti

veikt datu statistisko apstrādi, jo bieži vien nav iespējams noteikt nozīmīgāko

stilistiskā lietojuma modeli.

2.2.2.2. Substitūcija – konteksta noteiktas frazeoloģisma nozīmes

veidošanas līdzeklis

Substitūcijai jeb aizvietojumam un iespraudumam kā situatīvā stilistiskā

frazeoloģismu lietojuma modeļiem ir raksturīgi vairāki līdzīgi aspekti: 1)

substitūcija vai nu iederas, vai nu neiederas frazeoloģisma pamata ainā: pirmajā

gadījumā notiek frazeoloģisma pamata ainas manipulācija, bet otrajā gadījumā tiek

norādīta tēma, proti, substitūcija ir atkarīga no teksta un/ vai saziņas situācijas

konteksta, un frazeoloģisms ar jauno elementu neveido pilnvērtīgu, saprotamu

pamata ainu (tēmas norāde); 2) substitūcija – jaunais elements var iederēties gan

36

frazeoloģisma pamata ainā, gan arī frazeoloģisma konceptualizācijā, tādējādi

vienlaikus tiek gan norādīta tēma, gan arī mainīta frazeoloģisma pamata aina. Šinī

gadījumā viena vai vairāku frazeoloģisma komponentu substitūcijas rezultātā rodas

vārdu spēle, jo frazeoloģismu vairs nav iespējams uztvert pārnestā nozīmē, tas

jālasa tiešā nozīmē. Pētījuma autore šāda veida variāciju uzskata par vienu no

frazeoloģisma nozīmes divkāršas aktualizācijas paveidiem, t.i., divkārša

aktualizācija, kas balstīta uz viena vai vairākiem frazeoloģisma komponentiem; 3)

viena vai vairāku frazeoloģisma komponentu substitūcijas rezultātā frazeoloģisma

nozīme var tikt pastiprināta, pavājināta vai precizēta; 4) tāpat kā iesprauduma, arī

frazeoloģisma komponentu substitūcijas gadījumā frazeoloģismu semantiskās

kategorijas maiņa, salīdzinot frazeoloģismu pamatformu un lietojumu, nav bieža

parādība un galvenokārt ir citu variāciju (konversijas, elipses vai derivācijas)

rezultāts.

Apkopotajos frazeoloģismu lietojuma ekscerptu kopumos komponentu

substitūcija atrodama 113 ekscerptos (11,3 %) angļu un 122 ekscerptos (12,2 %)

latviešu valodā, bet aizvietoto elementu skaits angļu valodā ir 119, bet latviešu – to

ir 151. Aplūkojot semantiskās attieksmes starp aizvietotajiem komponentiem un

jaunieviestajiem elementiem (kuras skaidri varēja noteikt 40 substitūcijas piemēros

angļu un 34 piemēros latviešu valodā), visbiežāk tiek izmantota sinonīmiska

substitūcija, proti, frazeoloģisma komponents tiek aizvietots ar tā sinonīmu (33

piemēri angļu un 24 piemēri latviešu valodā). Citas semantiskās attieksmes –

antonīmija un hiponīmija – izmantotas daudz retāk (antonīmija – 6 piemēri angļu

un 7 piemēri latviešu valodā; hiponīmija – 1 un 3 piemēri attiecīgi angļu un latviešu

valodā).

No angļu laikrakstiem ekscerpēto frazeoloģismu lietojuma piemēru kopumā ir

8 ekscerpti, kuros substitūcijas pamatā ir homofoni, bet, tā kā homofona

izmantošanas gadījumā notiek ar tēmu saistīta pamata ainas manipulācija un tiek

izraisīta divdomība, šie piemēri aplūkoti apakšnodaļā, kas veltīta frazeoloģismu

nozīmes divkāršas aktualizācijas modeļa analīzei.

Uz sinonīmiju balstītas substitūcijas rezultātā frazeoloģisma nozīme visbiežāk

tiek vai nu pastiprināta, vai arī tā semantikā nenotiek nekādas nozīmīgas izmaiņas.

Nozīmes pastiprinājums rodas, ja substitūcijai ir izmantots sinonīms, kas nosauc to

pašu priekšmetu vai parādību, bet pastiprina kādu tā pazīmi: izmēru, daudzumu,

intensitāti, darbības tempu utt. Frazeoloģisma nozīmes pavājinājums tiek panākts,

ja elements, kurš aizvieto frazeoloģisma komponentu, palīdz autoram izteikt domu

ne tik kategoriski.

Antonīmijas semantiskās attieksmes tiek izmantotas, lai precizētu domu, kas

izteikta, izmantojot frazeoloģismu.

Nelielais uz hiponīmiju balstītas substitūcijas piemēru skaits ekscerpētajā

materiālā ļauj secināt, ka gan angļu, gan latviešu laikrakstos šāda veida

frazeoloģisma komponentu substitūcija ir reta parādība.

Ņemot vērā iepriekš minētos statistikas datus, acīmredzams, ka ne visos

frazeoloģisma komponenta vai komponentu substitūcijas gadījumos ir iespējams

37

noteikt semantiskās attieksmes, kas ir to pamatā. Ir daudz piemēru, kur substitūcijas

izvēli nosaka raksta autora komunikatīvais mērķis. Šajos gadījumos variācijas

princips parasti ir tēmas norāde, un frazeoloģismu nozīme tiek precizēta.

Semantiskās izmaiņas, kuras rodas frazeoloģismā, izmantojot situatīvu

komponenta substitūciju, ir dotas 1. tabulā. Kā redzams,visbiežāk frazeoloģisma

nozīme tiek precizēta, precizējumam skaita ziņā seko frazeoloģisma nozīmes

pastiprinājums, un retos gadījumos tā tiek pavājināta. 14 angļu un 30 latviešu

laikrakstu ekscerptos komponenta substitūcija nerada nekādas izmaiņas

frazeoloģismu semantikā.

1.tabula. Semantiskās izmaiņas frazeoloģismos ar viena vai vairāku

komponentu substitūciju

Frazeoloģismu

semantikas izmaiņas

Angļu laikraksti Latviešu laikraksti

Nozīmes precizējums 72 60

Nozīmes pastiprinājums 25 46

Pastiprinājums un

precizējums

4 4

Nozīmes pavājinājums 1 2

Nav izmaiņu 14 30

Kā iepriekš tika minēts, semantisko kategoriju izmaiņas, salīdzinot

frazeoloģisma pamatformu un tā lietojumu ar komponenta substitūciju, nav biežas.

Visbiežāk frazeoloģismi gan pamatformā, gan lietojumā apzīmē situāciju un

darbību: 47 un 41 piemērā attiecīgi angļu un latviešu valodā – situāciju (gan

fizisku, gan garīgu stāvokli), 34 piemēros angļu un 5 piemēros latviešu laikrakstu

materiālā frazeoloģismi apzīmē darbību. Proporcijas starp citām frazeoloģismu

semantiskajām kategorijām attiecīgi angļu un latviešu laikrakstu ekscerptu

kopumos ir: pazīme 4 : 5, notikums 2 : 1; vieta 2 : 0, laiks 1 : 0, priekšmets 3 : 1.

Semantiskās kategorijas maiņa frazeoloģismu stilistiskajā lietojumā ar viena vai

vairāku komponentu substitūciju fiksēta 16 piemēros angļu laikrakstu ekscerptu

kopumā un 16 piemēros latviešu laikrakstu ekscerptu kopumā.

Kaut arī substitūcijai un iespraudumam ir kopīgas pazīmes, jāatzīst, ka ar

substitūciju variēta frazeoloģisma lietojuma atpazīšana un uztvere lasītājam var būt

sarežģītāka nekā ar iespraudumu variēta frazeoloģisma atpazīšana un interpretācija:

iesprauduma gadījumā diskursā tiek saglabāti visi frazeoloģisma komponenti, proti,

frazeoloģisma pamata aina tiek pilnībā saglabāta, komponenta vai visa

frazeoloģisma nozīme tiek variēta ar iesprausto elementu sniegtās informācijas

palīdzību. Bet komponenta substitūcijas gadījumā, lai uztvertu tekstu tā, kā to

paredzējis autors, lasītājs tiek izaicināts atpazīt frazeoloģismu un atsaukt atmiņā tā

pamatformu, balstoties uz izmainīto frazeoloģisma pamata ainu. Lasītājs uztvers

38

autora pausto humoru, ironiju, sarkasmu utt. tikai tad, ja spēs saskatīt frazeoloģisma

lietojumu tekstā.

2.2.2.3. Elipse un frazeoloģiskā alūzija: frazeoloģisma tēla komponents –

visa frazeoloģisma uztveres pamats

Elipse ir frazeoloģisma redukcija. Frazeoloģisma nozīme tiek saglabāta, bet

izteikta lakoniskākā formā, proti, viens vai vairāki frazeoloģisma komponenti tiek

izlaisti. Bet no sinhroniskā aspekta raugoties, frazeoloģismu eliptisks lietojums

prasa no lasītāja/ klausītāja zināšanas un spēju atsaukt atmiņā pilnu frazeoloģisma

formu un nozīmi. Eliptiski lietotu frazeoloģismu ir grūtāk identificēt, uztvert un

interpretēt. Šis frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma paņēmiens tiek

izmantots frazeoloģiskas alūzijas un aprāvuma izveidei.

Analizējot elipses un frazeoloģiskās alūzijas stilistiskā lietojuma modeli,

pētījuma autore izvirzīja pieņēmumu: tas ir produktīvs līdzeklis virsrakstu

veidošanā, jo īsāk atklāj publikācijas būtību un ļauj autoram parādīt asprātību un

humoru, kas parasti simpatizē lasītājam. Tādējādi tas ir ietekmīgs uzmanības

piesaistes un domu rosināšanas paņēmiens. Tomēr jāatzīst, ka šis pieņēmums

frazeoloģismu lietojuma analīzes rezultātā apstipsrinājās tikai daļēji. Pētījumā

sastādīto kopumu dati ir šādi: angļu laikrakstu ekscerpētā materiāla kopumā šis

stilistiskā lietojuma modelis izmantots tikai 53 reizes (5,3 %), latviešu laikrakstu

ekscerpētā materiāla kopumā – 113 reizes (11, 3%). Eliptiska frazeoloģismu

lietojuma rezultātā frazeoloģiskā alūzija rodas 38 piemēros no angļu un 52

piemēros no latviešu laikrakstiem ekscerpētajā materiālā, bet frazeoloģisks

aprāvums – 5 piemēros angļu un tikai vienā piemērā latviešu valodā. Visos citos

piemēros (41 latviešu un 10 angļu valodā) izlaisti mazāk nozīmīgi frazeoloģismu

komponenti, un lasītājam šādi izlaidumi, visticamāk, paslīd garām nepamanīti. Šī

paņēmiena lietojums virsrakstos ir ar diezgan lielām procentuālām atšķirībām,

salīdzinot ar tā lietojumu rakstu tekstos: 16 ekscerpti (14,2 %) no visiem

eliptiskajiem frazeoloģismu lietojumiem latviešu un 14 ekscerpti (26,4 %) angļu

laikrakstos, kas daļēji tomēr apstiprina iepriekš minēto pieņēmumu, ka šis

paņēmiens ir produktīvs līdzeklis kodolīgu un informācijas ziņā bagātu virsrakstu

veidošanai.

Jāmin vēl arī tas, ka no Latvijas laikrakstiem ekscerpētajā materiālā ir fiksēti

26 ekscerpti, kuros eliptiski lietots frazeoloģisms savilkt (sajozt) jostu ciešāk,

elidētais komponents visos gadījumos ir viens – apstākļa vārds ciešāk. Tas uzskatīts

par fakultatīvu šī frazeoloģisma komponentu. Šo faktu nav grūti izskaidrot, jo

frazeoloģisms ir kļuvis tik populārs, ka iespēja, ka kāds lasītājs censtos to uztvert

burtiski vai nezinātu tā pamatformu un nozīmi, ir ļoti niecīga.

Līdzīga situācija ir arī ar frazeoloģismu savilkt (arī dabūt) galus kopā retāk

savilkt galus ar galiem, kurš arī ir ļoti produktīvs līdzeklis, lai raksturotu

ekonomiskās problēmas, ko mūsu valstī ir spiestas pieredzēt ļoti daudzas

mājsaimniecības. Fiksēti 23 ekscerpti ar elidētu komponentu ciešāk.

39

Frazeoloģisma aprāvums rodas eliptiska frazeoloģisma lietojuma rezultātā:

frazeoloģisma beigu daļa tiek izlaista. Niecīgais šādu piemēru skaits ekscerpētajā

materiālā ir grūti izskaidrojams, jo tas šķiet ļoti izdevīgs paņēmiens, lai piesaistītu

lasītāju uzmanību un raisītu vājas implikatūras. Taču, ņemot vērā, ka pētījuma

materiālā fiksēti tikai seši piemēri (5 angļu un 1 latviešu laikrakstos), secināts, ka

gan latviešu, gan angļu laikrakstos tas tiek izmantots ļoti reti.

Pretēja situācija ir ar frazeoloģismu eliptisko lietojumu, kura rezultātā rodas

frazeoloģiskā alūzija: 38 no 53 piemēriem (71,7 %) angļu valodā un 52 no 113

piemēriem (46 %) latviešu valodā.

A. Načisčione (Naciscione 2001: 99; 2010: 108) uzskata, ka frazeoloģiskā

alūzija ir viens no sarežģītākajiem frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma

veidiem un, pēc promocijas darba autores domām, tas ir arī vissarežģītākais

lietojuma modelis no uztveres un interpretācijas viedokļa. Tā interpretācijas

sarežģītības pakāpe atkarīga no tā, cik radoši rakstītājs/ runātājs uzdrīkstas variēt

frazeoloģismu un cik lielā mērā viņš paļaujas uz to, ka lasītājs spēs uztvert un

saprast domu, kas izteikta, izmantojot frazeoloģisko alūziju. Frazeoloģiskās alūzijas

izmantojuma gadījumā tekstā saglabāts tikai atsevišķs frazeoloģisma komponents,

kas ir alūzija uz frazeoloģismu. Lasītājam/ klausītājam jāatsauc atmiņā pilna

situatīvi lietotā frazeoloģisma pamatforma un nozīme. Tikai šādi ir iespējams

panākt pilnīgu visa teksta uztveri. Alūzijas funkcijā izmantotais elements vienmēr

ir frazeoloģisma tēla komponents (tas sniedz vissvarīgāko frazeoloģismā iekodēto

informāciju), un uztvert tā nozīmi palīdz plašāks frazeoloģisma lietojuma

konteksts. Tēla komponents darbojas kā sava veida mentāls signāls, pateicoties

kuram lasītāja prātā tiek aktivizēta visa frazeoloģisma kopnozīme. Tas ir signāls

tam, ka no tiešas frazeoloģisma un tā apkaimes uztveršanas un interpretācijas

„jāpārslēdzas” uz to idiomātisku interpretāciju.

Tekstā saglabātais frazeoloģisma komponents – alūzija uz frazeoloģismu ir

pamats frazeoloģisma atpazīšanai un, pēc pētījuma autores domām, šis fakts

apstiprina konfigurācijas hipotēzi (Configuration Hypothesis – skat. Cacciari,

Tabossi 1988). Saskaņā ar šo hipotēzi idiomātiskās nozīmes tiek asociētas ar

konfigurācijām, ko veido tie paši vārdi, kuri aktivizēti tiešā nozīmē lietotu teikumu

uztverē. Zinātnieces (Cacciari, Tabossi 1988) uzskata, ka frazeoloģismos iekodētā

informācija tiek pārstrādāta vārdu pa vārdam (tāpat kā tas notiek ar jebkurām citām

valodas vienībām) līdz brīdim, kad iegūts pietiekami daudz informācijas, lai varētu

identificēt šo vārdu virkni kā jau zināmu vārdu virkni ar nozīmes pārnesumu, un

tikai tad tiek aktivizēta frazeoloģisma idiomātiskā kopnozīme. Idiomātiskuma

atpazīšana ir atkarīga no frazeoloģisma tēla komponenta pozīcijas frazeoloģismā:

tas var atrasties sākumā (saskaņā ar konfigurācijas hipotēzi tās ir agrās

identifikācijas idiomas) vai beigās (vēlās identifikācijas idiomas). Frazeoloģiskās

alūzijas gadījumā saglabātais tēla komponents ir atslēgas vārds lasītājam, ka

valodas vienība un, iespējams, arī plašāks teksta nogrieznis jāuztver idiomātiski.

Var secināt, ka frazeoloģiskā alūzija ir frazeoloģisma nozīmes izteikšana

koncentrētākā formā. Saglabātais frazeoloģisma komponents ir norāde lasītājam, ka

40

kaut kas ir palicis līdz galam nepateikts, un viņa uzdevums ir papildināt un pabeigt

šī komponenta radīto ainu, jo pausto domu var saprast tikai tad, ja lasītājs spēj

identificēt frazeoloģisma klātesamību un atsaukt atmiņā tā nozīmi. Ja lasītājam tas

neizdodas, frazeoloģiskā alūzija paslīd garām nepamanīta, un doma nesasniedz

adresātu tā, kā to paredzējis autors.

Īpatnējs elipses veids fiksēts tikai vienā ekscerptā (0,9 %) no Latvijas

laikraksta un 16 ekscerptos (30,2%) no angļu laikrakstiem. Šī variācija rodas, ja

frazeoloģisms tiek pakļauts vārddarināšanas procesam. G. Knappe (2004: 12) šādas

frazeoloģisma variācijas apzīmēšanai izmanto terminu defrazeoloģiska derivācija

(dephraseological derivation). Vairumā gadījumu šī variācija ietver konversiju un

salikteņdarināšanu, piemēram, frazeoloģisms pacelt (uzsist) asti gaisā laikraksta

diskursā lietots kā astes cilātāji, attiecinot to uz cilvēkiem; frazeoloģisms point the

finger at somebody pamatformā apzīmē darbību, bet diskursā no tā darināts

saliktenis, lietvārds finger-pointing, kas apzīmē situāciju. Domājams, ka rakstu

autori šādas frazeoloģismu kompresijas izmanto neapzināti. Frazeoloģismu uztvere

ir atkarīga no lasītāja attiecīgās valodas frazeoloģijas zināšanām. Šāds

frazeoloģismu lietojums ir izdevīgs, ja autors vēlas paust ironiju, sarkasmu, parādīt

savu humora izjūtu un asprātību, bet ir nepieciešams to darīt īsi un kodolīgi.

Frazeoloģiskās alūzijas modelis uzskatāmi parāda frazeoloģismam piemītošo

kohēziju. Ja lasītājam neizdodas identificēt frazeoloģisko alūziju un tādējādi arī

frazeoloģisma pamatformu, viņš neuztver arī tekstā pausto domu ne stilistiski, ne

arī semantiski. Lai arī frazeoloģiskā alūzija laikrakstu diskursā tiek izmantota

samērā reti, frazeoloģisma tēla komponents funkcionē kā implicīta mentāla norāde

uz frazeoloģisma pamata ainu. Tā, savukārt, neiekļaujoties kontekstā burtiski,

rosina lasītāja iztēli un liek attiecīgo teksta nogriezni uztvert idiomātiski un tādējādi

nonākt pie frazeoloģisma konceptualizācijas un visa teksta interpretācijas tā, kā to

paredzējis autors.

Elipsei pakļauto frazeoloģismu semantisko kategoriju analīzes rezultāti ir

šādi: no 53 piemēriem angļu laikrakstu ekscerptu kopumā un 113 piemēriem

latviešu laikrakstu ekscerptu kopumā visvairāk ir frazeoloģismu, kas apzīmē

situāciju (42 frazeoloģismi latviešu un 28 angļu valodā) un darbību (31 latviešu un

22 angļu valodā). Latviešu laikrakstu ekscerptu kopumā ir 11, bet angļu – tikai

viens frazeoloģisms, kas apzīmē pazīmi (piemēram, kā pa viļņiem; ar kājām gaisā;

kā mežā audzis, šķībi (un) greizi; skinny as a beanpole); 6 frazeoloģismi no latviešu

laikrakstiem ekscerpētajā materiālā (piemēram, gulbja dziesma; modes lieta) un 1

no angļu laikrakstiem ekscerpētajā materiālā (a hot potato) apzīmē priekšmetu;

notikumu apzīmē viens frazeoloģisms latviešu (ledus sakustas) un viens angļu

valodā (dog and pony show). Angļu laikrakstu ekscerptu kopumā fiksēti trīs

frazeoloģismi, kas apzīmē cilvēku (a rough diamond, the salt of the earth, lame

duck). Semantiskās kategorijas maiņa nav notikusi 46 (40,7 %) eliptiska

frazeoloģismu lietojuma piemēros latviešu laikrakstu ekscerptu kopumā un 26 (49

%) piemēros no angļu laikrakstiem ekscerpētajā materiālā.

41

Pētījumā gūtie dati liecina, ka eliptiskā lietojuma rezultātā radušās

frazeoloģismu semantisko kategoriju maiņas notiek tad, ja ir elidēts verbs, bet tā

objekts tiek saglabāts, frazeoloģisms vairs neapzīmē darbību vai situāciju, tas

apzīmē cilvēku, priekšmetu vai notikumu. Reizēm semantiskās kategorijas maiņas

pamatā ir valodai raksturīgās derivācijas iespējas. Tas ir raksturīgāks latviešu kā

sintētiskai, nevis angļu kā analītiskai valodai.

2.2.2.4. Frazeoloģiskās metaforas izvērsums: frazeoloģisma pamata ainas

paplašinājums

Daudzi zinātnieki ir pievērsušies metaforas kā tēlainas valodas primārās

formas pētījumiem. Metafora pētīta vairākos valodas un domas izpētes aspektos:

frazeoloģijā (Кунин 1972 a; Naciscione 2001, 2010; Veisbergs 2001, u.c.),

stilistikā (frazeoloģijas stilistikā, Gläser 1998), pragmatikā (Strässler 1982),

kognitīvajā lingvistikā un psiholingvistikā (Lakoff, Johnson 1980, Gibbs 1999,

Langlotz 2006, u.c.), diskursa analīzē (Kövecses 2005; Kövecses, Benczes, Csábi

2009), metaforas un frazeoloģismu uztveres aspektā (Glucksberg 2001) un

korpuslingvistikā (skat., piemēram, Moon 1998 a; Deignan 2005).

Frazeoloģismiem piemīt metaforiska nozīme. Metafora ir frazeoloģisma

pamatformas tēla sastāvdaļa. Frazeoloģiskās metaforas izvērsumu kā frazeoloģismu

situatīvā stilistiskā lietojuma modeļa rūpīgu izpēti veikusi A. Načisčione. Pētījumu

rezultāti publicēti vairākos rakstos un grāmatās (skat. Naciscione 2001: 69-78;

2002 a, b; 2003; 2004; 2010).

Frazeoloģisma pamatā esošo metaforu iespējams izvērst, pievienojot

frazeoloģisma pamattēlam un idiomātiskajai kopnozīmei tuvus papildus tēlus.

Frazeoloģiskās metaforas izvērsums var tikt īstenots gan viena teikuma ietvaros,

gan vairākos teikumos vai pat aptvert visu tekstu.

No 364 frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma piemēriem, kas ekscerpēti

no angļu laikrakstiem, 54 (14,8 %) piemēros fiksēts frazeoloģisma metaforas

izvērsums. No Latvijas laikrakstiem ekscerpētā materiāla kopumā situatīvi

izmantoti frazeoloģismi fiksēti 422 (42,2 %) ekscerptos, no kuriem 82 (19,4 %)

izmantots frazeoloģiskās metaforas izvērsuma stilistiskais modelis.

Apskatot frazeoloģismu semantisko kategorizāciju, secināts, ka abās valodās

lielākā daļa frazeoloģismu, kas diskursā ir pakļauti metaforas izvērsumam, apzīmē

dažādas situācijas (26 : 42 attiecīgi angļu un latviešu laikrakstu ekscerpētajā

materiālā) un darbības (15 : 21). Latviešu laikrakstos biežāk tiek izmantoti

frazeoloģismi, kas apzīmē cilvēku (0 : 3), bet angļu laikrakstos vairāk ir notikumu

nosaucošu frazeoloģismu (2 : 0). Frazeoloģismu, kas apzīmē priekšmetu, skaits ir

vienāds (4 : 4). Frazeoloģismu, kas nosauc pazīmes, skaits ir lielāks no latviešu

laikrakstiem ekscerpētajā materiālā (4 : 8). Frazeoloģismu semantiskās kategorijas

to lietojumā bieži vien atšķiras no to pamatformu semantiskajām kategorijām,

piemēram, frazeoloģismi pārcirst Gordija mezglu un iespiest dubļos/ apmētāt kādu

ar dubļiem to pamatformās nosauc darbības, bet lietojumā tie apzīmē situācijas;

42

angļu fall into a trap un tighten your belt pamatformās apzīmē darbības, bet

lietojumā tiek variēti un apzīmē situācijas. Semantiskās kategorijas maiņa fiksēta

14 frazeoloģismiem angļu un 23 frazeoloģismiem latviešu valodā.

Frazeoloģisma metaforas izvērsums ir veidots dažādi. Analizējot apkopoto

informāciju, šķirti trīs šī stilistiskā lietojuma modeļa paveidi: visa frazeoloģisma

nozīmes izvērsums (43 (79,6 %) no angļu, 75 (91,5 %) no latviešu laikrakstiem

ekscerpētajā materiālā), viena (parasti tēla) komponenta nozīmes izvērsums (13 (24

%) angļu un 5 (6,1 %) latviešu valodā) un frazeoloģisma tēla izvērsums, kad tēls

nav leksiski noformēts frazeoloģisma pamatformā, bet gan tiek aktualizēts lasītāja

domās (2 (3,7 %) angļu un 2 (2,4 %) latviešu valodā).

Secināts, ka laikrakstos frazeoloģiskās metaforas izvērsuma paveidi abās

valodās ir vienādi: pārsvarā ir visa frazeoloģisma nozīmes izvērsums, viena

komponenta nozīmes izvērsums biežāk tiek izmantots angļu laikrakstos.

Proporcijas starp visa frazeoloģisma un viena komponenta (tēla komponenta –

leksiski noformēta vai tikai mentāla) nozīmes izvērsuma piemēriem no angļu

laikrakstiem ekscerpētajā materiālā ir 43 (79,6 %) : 15 (27,8 %), bet no Latvijas

laikrakstiem ekscerpētajā materiālā 75 (91,5 %) : 7 (8,5 %).

Frazeoloģiskās metaforas izvērsuma stilistiskais modelis virsrakstu izveidē

izmantots diezgan reti. Biežāk tas tiek lietots saistībā ar virsrakstu (frazeoloģisms

dots virsrakstā, bet tā nozīmes izvērsums veidots rakstā). Taču ne vienmēr

frazeoloģisma metaforas izvērsums ietver virsrakstu tieši, proti, daži virsraksta

elementi un frazeoloģisma komponenti attiecināmi uz vienu un to pašu semantisko

lauku. Tāpēc, veicot frazeoloģiskās metaforas izvērsuma piemēru analīzi, uzmanība

tika pievērsta arī šim aspektam. Iegūti šādi rezultāti: no angļu laikrakstiem

ekscerpētajā materiālā 21 (no 54) frazeoloģisms lietots virsrakstā, 14 no tiem

frazeoloģiskā metafora izvērsta virsrakstā, piemēram,

One potato makes a mash-up (The Independent. 17.04.2011.)

All is not rosy in Nick's back yard – but green shoots of recovery

begin to emerge (The Independent. 30.04. 2011.)

Flogging a dead horse? No, Mr Cameron, it's still running (The

Independent. 06.03. 2010.)

Land may be in sight, but it won't be plain sailing (The Guardian.

03.04.2009.)

No latviešu laikrakstiem ekscerpētā materiāla kopumā tikai 7 piemēros (no 82)

frazeoloģisms lietots virsrakstā, bet frazeoloģisma nozīme izvērsta tikai vienā

virsrakstā:

Igaunijas politika skaidrojas, melnos mākoņus izdzenās (Latvijas

Avīze. 04.03.2011.)

Jāsecina, lai arī frazeoloģiskās metaforas izvērsums nav bieži izmantots

situatīvā stilistikā lietojuma modelis ne angļu, ne latviešu laikrakstos: 5,4 % un 8,2

% (no visa analizēto ekscerptu skaita), tas ir oriģināls, izsmalcināts, sarežģīts un

lasītāja domu rosinošs jaunumu (notikumu, ziņu par cilvēkiem, viņu darbībām, utt.)

43

sniegšanas paņēmiens, kā arī autora viedokļa par apskatāmo tēmu un tās vērtējuma

izteikšanas līdzeklis. Frazeoloģiskās metaforas izvērsums galvenokārt izmantots,

lai izteiktu negatīvu situācijas vērtējumu (no angļu laikrakstiem ekscerpētajā

materiālā fiksēts tikai viens piemērs, kurā raksta autors pauž pozitīvu vērtējumu).

Frazeoloģiskās metaforas izvērsums bieži vien tiek lietots līdztekus citiem

frazeoloģismu stilistiskā lietojuma modeļiem (22 (40,7 %) angļu laikrakstu

ekscerptos un 27 (44,3 %) latviešu laikrakstu ekscerptos); biežāk līdztekus

iespraudumam un substitūcijai, retāk – alūzijai un pārrāvumam. Šķirti trīs

frazeoloģiskās metaforas izvērsuma paveidi: visa frazeoloģisma nozīmes

izvērsums, izvērsums, kas balstīts uz vienu frazeoloģisma komponentu, un

izvērsums, kuram par pamatu ņemts frazeoloģisma nozīmes radītais mentālais tēls.

Frazeoloģiskās metaforas izvērsums funkcionē kā paņēmiens, kas veido kohēziju,

tas veicina raksta kā vienota veseluma izveidi, it īpaši, ja frazeoloģisms ir lietots

virsrakstā un tad pilnīgi vai daļēji atkārtots un izvērsts rakstā.

2.2.2.5. Frazeoloģisma nozīmes divkārša aktualizācija: tiešās un

pārnestās nozīmes mijiedarbība

Frazeoloģisma nozīmes divkārša aktualizācija, iespējams, ir visspilgtākais

frazeoloģismu stilistiskā lietojuma modelis. Atsaucoties uz A. Kuņina (Кунин

1974), A. Veisberga (1997) un A. Načisčiones (Naciscione 2001) pētījumiem, tiek

lietots termins divkārša aktualizācija (šī termina izvēli noteikuši arī pretrunīgie

uzskati par terminu vārdspēle (wordplay) un kalambūrs (pun); diskusiju par šiem

terminiem skat. Veisbergs 2001: 97 un Langlotz 2006: 194-195), jo tas labāk

atspoguļo procesu, kad runātājs/ rakstītājs pievēršas divējādai frazeoloģisma

interpretācijai, proti, izmanto savienojumu gan tā idiomātiskajā, gan tiešajā nozīmē,

abām nozīmēm piešķirot referenciālu vērtību. Šādi lietots frazeoloģisms vienlaicīgi

lasāms gan pārnestās nozīmes, gan tiešās nozīmes līmenī. Taču jāsaka, ka šo abu

nozīmju vienlaicīgā aktualizācija (un tātad arī uztvere) ir strīdīgs jautājums, jo ir

gadījumi, kad šīs nozīmes tiek aktualizētas nevis vienlaicīgi, bet gan secīgi viena

pēc otras.

Frazeoloģisma nozīmes divkāršo aktualizāciju parasti definē kā tīri

semantisku, ar strukturālām variācijām nesaistītu frazeoloģismu variāciju (izņemot

gramatiskās, kas nepieciešamas, lai frazeoloģismu pielāgotu kontekstam). Taču

pētījuma autore uzskata, ka frazeoloģisma aktualizācija tiešā un pārnestā nozīmē ir

iespējama, un tas bieži vien tiek panākts, izmantojot leksiskus iespraudumus un

substitūcijas (skat. arī Langlotz 2006: 197). Iespraudumi un substitūcijas vienmēr ir

saistītas ar situācijas kontekstu, tās izmanto, lai norādītu nozīmes līmeņa (tiešā –

pārnestā un otrādi) maiņu.

Rakstītājs/ runātājs liek lasītājam/ klausītājam saprast, ka frazeoloģismu

paredzēts uztvert ne tikai tā idiomātiskajā, bet arī tiešajā nozīmē, atkārtojot vai nu

visu frazeoloģismu vai atsevišķu tā komponentu vai komponentus. Šajā aspektā

saskatāma frazeoloģisma nozīmes divkāršās aktualizācijas un frazeoloģiskās

44

metaforas izvērsuma līdzība (un tāpēc nepārsteidz tas, ka šie divi frazeoloģismu

stilistiskā lietojuma modeļi bieži vien pētīti, izmantojot vienu virsterminu

frazeoloģiska vārdspēle). Šos lietojuma modeļus atšķir tas, ka frazeoloģiskās

metaforas izvērsuma gadījumā tiek paplašināta frazeoloģisma idiomātiskā

(pārnestā) nozīme, bet divkāršas aktualizācijas gadījumā tiek aktivizēta tiešā

(frazeoloģisma homonīma – brīva vārdu savienojuma vai tā komponenta/u)

nozīme.

Pētījumā apkopoto laikrakstu ekscerptu materiālā frazeoloģismu nozīmes

divkāršās aktualizācijas piemēru nav daudz. Angļu laikrakstos to ir ievērojami

vairāk – 91 (9 1 %) nekā latviešu laikrakstos, kur to ir tikai 25 (2,5 %).

Salīdzinot frazeoloģismu pamatformu un lietojumu semantiskās kategorijas,

iegūti šādi rezultāti: no angļu laikrakstiem ekscerpētajā materiālā divkāršai

aktualizācijai pakļauti 100 frazeoloģismi 91 ekscerptā, latviešu laikrakstu ekscerptu

kopumā tādi ir 30 frazeoloģismi 25 ekscerptos. Vairums frazeoloģismu apzīmē

situāciju (50 angļu un 13 latviešu valodā) un darbību (25 angļu un 8 latviešu

valodā). Frazeoloģismu skaits, kas apzīmē semantiskās kategorijas notikums,

priekšmets, cilvēks, emocijas, abos piemēru kopumos ir niecīgs. Kad frazeoloģisma

izcelšanai izmantots divkāršās aktualizācijas stilistiskā lietojuma modelis,

frazeoloģismu semantiskā kategorija mainās 32 (35,2 %) piemēros angļu laikrakstu

ekscerptu kopumā un 9 (36 %) piemēros latviešu laikrakstu ekscerptu kopumā.

Laikrakstu ekscerptu, kuros fiksēta frazeoloģismu divkāršā aktualizācija,

kvalitatīvās analīzes rezultāti liecina par to, ka var izšķirt dažādus frazeoloģismu

divkāršās aktualizācijas paveidus. A. Veisbergs (1997: 59-60) aplūko trīs šī

situatīvā stilistiskā lietojuma paveidus. Pirmais ir vienlaicīgs savienojuma kā

frazeoloģisma un kā brīva, mainīga vārdu savienojuma lietojums. Angļu laikrakstu

ekscerptu kopumā šis divkāršās aktualizācijas paveids fiksēts 59 reizes, piemēram:

It takes two (Argentina and Uruguay) to tango

South American nations put aside longstanding rivalry to champion the dance as

world cultural treasure.

(The Independent. 17.05.2009. Johnson. It takes two (Argentina and Uruguay) to

tango)

No latviešu laikrakstiem ekscerpētajā materiālā šis divkāršās aktualizācijas

paveids vērojams 20 piemēros: tā, frazeoloģisms stiept gumiju tiek nominalizēts un

tam pievienots apzīmētājs noderīgā, kas norāda, ka iespējama pāreja no pārnestās

uz tiešo nozīmi. Apzīmētājs iederas gan frazeoloģisma homonīma (tiešajā) nozīmē

(frazeoloģisma pamata ainā), gan frazeoloģisma idiomātiskajā nozīmē (mērķa

ainā). Tādējādi, tikai izlasot pašu rakstu, lasītājs spēj uztvert vājās implikatūras un

saprast, ka virsrakstā lietotais frazeoloģisms saprotams burtiski:

Noderīgā gumijas stiepšana

Ar elastīgajām vingrošanas lentēm mājās var trenēt visas muskuļu grupas

(Latvijas Avīze. 05.03.2011. R.Olševska. Noderīgā gumijas stiepšana.)

45

Otrs divkāršās aktualizācijas paveids ir viena vai vairāku frazeoloģisma

komponentu tiešās un pārnestās nozīmes aktualizācija. Angļu laikrakstu ekscerptu

kopumā šis paveids izmantots 34 ekscerptos, piemēram, frazeoloģisma to go Dutch

lietojums. Izlasot virsrakstu, lasītājs, visticamāk, to atpazīs un uztvers kā

frazeoloģismu, kura nozīme ir ‘dalīties izdevumos ar kādu’, bet jau pašā raksta

sākumā autors paskaidro, ka rakstā runāts par to, kā strādā holandiešu sievietes:

Have the courage to go Dutch Eat like a French woman, goes the saying, and you'll never get fat. Work like a

Dutch woman, is my advice, and you'll never become depressed, overworked,

desk-bound or eaten up with acrid ambition.

(The Independent. 17.11.2010. H.Walker: Have the courage to go Dutch.)

Arī latviešu laikrakstu ekscerptu kopumā fiksēti 5 ekscerpti, kuros izmantots

šis divkāršās aktualizācijas paveids, piemēram,

Vienīgi iespējamā aizsardzība ir iegalvot, ka mitināties vienistabas dzīvoklītī kopā

ar vēl astoņiem radagabaliem komūnā, kā maznodrošinātais zeķes nenēsājat,

tamdēļ arī naudu nav kur glabāt.

(Latvijas Avīze. 01.03.2011. E.Līcītis. Tuk, tuk, vai kāds mājās?)

Frazeoloģisma glabāt naudu zeķē komponents zeķes no sākuma uztverams

burtiski, tā skaitļa variācijā, bet otra frazeoloģisma lietojuma daļa veicina

frazeoloģisma tēla un tātad arī frazeoloģisma idiomātiskās nozīmes atsaukšanu

atmiņā.

Lai ilustrētu divu frazeoloģisma komponentu divkāršu aktualizāciju, tiek

piedāvāts stilistiski marķēta frazeoloģisma when the shit hits the fan lietojuma

piemērs. Viens no tā komponentiem shit aizstāts ar tā pseidohomonīmu sheet, kas

apzīmē produkciju, ko ražo rūpnīcā, kuras darbinieks ir Jans, bet komponents fan

tiek lietots nevis ar nozīmi ‘ventilators’, bet gan ar nozīmi ‘cienītājs, sporta

līdzjutējs’:

Sheet hits the fan as Wagstaff loses his job... and semi-final

Could anyone have felt more let down by Bolton Wanderers' 5-0 capitulation to

Stoke City in the FA Cup semi-final last Sunday than Ian Wagstaff, a 50-year-old

lifelong supporter who was told by the bosses at his sheet metal firm in Brisbane

that he could not have time off to go to the game. Whereupon he resigned his

£38,500-a-year job and flew back to England.

(The Independent. 21.04.2011. S.Tongue. Sheet hits the fan as Wagstaff loses his job...

and semi-final.)

Trešā divkāršās aktualizācijas paveida būtība, saskaņā ar A. Veisberga (1997:

160) pētījumu, ir šāda: vienlaicīgi tiek aktualizētas divas polisēmiskas valodas

vienības nozīmes. Taču jāatzīst, ka šāda veida divkāršas aktualizācijas piemēru šajā

pētījumā apkopotajā materiālā nav, lai gan, atgriežoties pie iepriekš minētā

piemēra, varētu runāt par divu komponenta fan nozīmju aktualizāciju.

46

Frazeoloģisma nozīmes divkāršās aktualizācijas nozīmīgo stilistisko efektu

var izskaidrot ar to, ka šāds frazeoloģismu lietojums, izraisot virkni vāju

implikatūru, pārsteidz lasītāju, liek viņam domāt divos nozīmes līmeņos, un tā tiek

panākts divkāršs stilistisks efekts. Šis lietojuma veids, tāpat kā frazeoloģiskās

metaforas izvērsums, ietekmē autora un lasītāja „savstarpējo kognitīvo vidi”

(Langlotz 2006: 196) vairāk emocionālā nekā konceptuālā līmenī. Frazeoloģisma

nozīmes divkāršās aktualizācijas identifikācija ir demetaforizācijas un

deidiomatizācijas uztveres process. Savukārt demetaforizācijas process ir pretējs

tam procesam, kas ir neatņemams frazeoloģismu veidošanās un nostiprināšanās

posms.

Lai arī ne vienmēr ir skaidri saskatāms, frazeoloģisma nozīmes divkāršas

aktualizācijas modelis ir semantiski spilgts, jo tas „sašķeļ” frazeoloģisma

semantisko vienotību, it īpaši, ja pārnestajā un tiešajā nozīmē lietots nevis viss

frazeoloģisms, bet atsevišķs tā komponents. Izmantojot šo frazeoloģismu variācijas

modeli, frazeoloģisma nozīme visbiežāk tiek precizēta: tiek norādīta tēma

(situācijas konteksts), tiek mainīta, un tādējādi precizēta frazeoloģisma pamata

aina.

Secināts, ka šis frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma modelis ir

raksturīgāks angļu laikrakstiem. Apmēram pusē no frazeoloģismu divkāršās

aktualizācijas modeļa lietojuma piemēriem, tas izmantots līdztekus citiem stilistiskā

lietojuma modeļiem: 39 ekscerptos (42,9 %) angļu un 13 ekscerptos (52 %) latviešu

laikrakstu ekscerptu kopumā.

Angļu laikrakstos nozīmes divkāršai aktualizācijai pakļautie frazeoloģismi

bieži vien tiek lietoti virsrakstos vai arī ir saistīti ar rakstu virsrakstiem (65

ekscerptos no 91 (71,4 %). Latviešu laikrakstu ekscerptu kopumā šāds lietojums

fiksēts 6 (24 %) ekscerptos. Tādā veidā rakstu autori piesaista lasītāju uzmanību,

ieinteresē viņus un izaicina iesaistīties valodas spēlē.

SECINĀJUMI UN TURPMĀKĀS IZPĒTES PERSPEKTĪVAS

Promocijas darbā ir atspoguļota frazeoloģismu semantikas to lietojumā angļu

un latviešu laikrakstos teorētiskā un empīriskā izpēte. Pamatojoties uz veikto

pētījumu, autore ir secinājusi:

Neskatoties uz angļu un latviešu valodas tipoloģiskajām atšķirībām,

frazeoloģismu formālās un semantiskās pazīmes abās valodās ir līdzīgas.

Frazeoloģismu formālās pazīmes ir šādas: 1) frazeoloģisms sastāv no diviem vai

vairākiem vārdiem, bet nepārsniedz teikuma apjomu; 2) frazeoloģismi ir nosacīti

stabilas valodas vienības (gan sinhroniski, gan diahroniski; arī morfoloģiskās,

leksiskās un sintaktiskās stabilitātes ziņā), 3) trešā frazeoloģismu formālā pazīme ir

to komponentu iespējamā variabilitāte, fleksibilitāte.

Galvenās frazeoloģismu semantiskās pazīmes ir: idiomātiskums (pilnīgs vai

daļējs pārsemantizējums), kura pakāpe atkarīga no frazeoloģisma nozīmes

47

kompozicionalitātes, proti, cik lielā mērā frazeoloģisma kopnozīmi nosaka tā

komponentu pamata vai atvasinātās nozīmes. Frazeoloģisma semantiskā pazīme

motivācija ir nošķirama no kompozicionalitātes, jo motivācija ir valodas lietotāja

subjektīvs spriedums, kura pamatā ir valodas lietotāja zināšanas par noteiktas

valodas frazeoloģiju un attiecīgo kultūru. Frazeoloģisma institucionalizācija ir ar

frazeoloģismu semantiku saistīts process: lai vārdu savienojums tiktu atzīts par

frazeoloģismu, tam kā tādam ir jābūt zināmam vairumam attiecīgās valodas

lietotāju. Frazeoloģismu institucionalizāciju veicina leksikalizācijas process, proti,

frazeoloģismi ir morfoloģiski, sintaktiski un saistāmības ziņā ierobežoti vārdu

savienojumi, kas pilnīgi vai daļēji zaudējuši savu kompozicionālo nozīmi. Kohēzija

ir frazeoloģisma pamatformas pazīme. Frazeoloģisma pamatforma ir pamats visiem

iespējamiem frazeoloģisma lietojuma veidiem, tā nodrošina pašu frazeoloģismu

pastāvēšanu, to attīstību un lietojuma ilgtspējību. Frazeoloģismiem ir īpaša loma

teksta kohēzijas veidošanā; tekstā frazeoloģiskā kohēzija vienmēr ir daļēji leksiska

un semantiska (frazeoloģismi izsaka nozīmi – pilda nominatīvo, informatīvo

funkciju). Frazeoloģisma iekšējā kohēzija ir saistīta ar kolokatīvo (saistāmības)

aspektu, diskursa kohēzijas saišu veidošanā tiek izmantoti frazeoloģismi kopā ar to

atkārtojumiem (atkārtoti var būt lietots viss frazeoloģisms vai atsevišķs/i tā

komponents/i).

Empīriskā pētījuma rezultāti liecina, ka pētījuma hipotēze ir daļēji pierādīta:

Laikrakstu ekscerptu kopumu analīzes rezultāti liecina, ka gan angļu, gan

latviešu laikrakstos frazeoloģismu pamatlietojums dominē pār to stilistisko

lietojumu, taču to pārsvars nav ļoti liels: 63,6 % angļu un 57,8 % Latvijas

laikrakstu ekscerptos. Situatīvajā stilistiskajā lietojumā frazeoloģismi izmantoti

36,4 % lietojuma gadījumos angļu un 42,2 % Latvijas laikrakstu ekscerptu kopumā.

Pievēršoties frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma modeļu

izmantojumam angļu un latviešu laikrakstos, ekscerpētā materiāla analīzes rezultāti

liecina, ka viena frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma modeļa, proti,

substitūcijas (aizstājuma) izmantojuma biežums ir līdzīgs abos kopumos.

Substitūcijas izmantojuma procentuālā starpība angļu un latviešu laikrakstu

diskursā ir tikai 2,5 %, tas biežāk izmantots Latvijas laikrakstos. Substitūcijas

frazeoloģismos ir balstītas uz sinonīmijas, antonīmijas un hiponīmijas

semantiskajām attieksmēm, vai arī tās nosaka autora komunikatīvais mērķis un/ vai

situācijas konteksts.

Visnozīmīgākā statistiskā atšķirība atklāta frazeoloģismu divkāršas

aktualizācijas gadījumā: angļu laikrakstu ekscerptu kopumā divkāršas

frazeoloģisma nozīmes aktualizācijas gadījumu ir par 19,1 % vairāk nekā Latvijas

laikrakstu ekscerptu kopumā. Šis ir vienīgais frazeoloģismu situatīvā stilistiskā

lietojuma modelis, kur frazeoloģismu lietojuma piemēru skaits angļu laikrakstu

ekscerptu kopumā dominē pār attiecīgā modeļa izmantojumu skaitu latviešu

laikrakstu ekscerptu kopumā. Turklāt apmēram pusē no ekscerptiem, kas attēlo šī

stilistiskā lietojuma modeļa izmantojumu, divkārša frazeoloģisma nozīmes

aktualizācija izmantota līdztekus kādam citam stilistiskā lietojuma modelim (42,9

48

% angļu un 52 % latviešu valodā). Daudzos gadījumos divkārša aktualizācija

izmantota līdzās iespraudumam, substitūcijai, elipsei un metaforas izvērsumam.

Gan divkārša aktualizācija, gan metaforas izvērsums bieži vien tiek attiecināts un

pētīts kā frazeoloģiska vārdspēle. Taču tos atšķir viena būtiska pazīme: kad tiek

izmantots frazeoloģiskās metaforas izvērsums, tiek izvērsta (pakļauta vārdspēlei)

frazeoloģisma idiomātiskā (pārnestā) nozīme, bet divkāršas aktualizācijas gadījumā

tiek aktualizēta gan idiomātiskā, gan frazeoloģisma vai tā komponenta/u tiešā

nozīme.

Lielākās statistiskās atšķirības ziņā divkāršai aktualizācijai seko iespraudums

(starpība veido 15,8 %), elipse/ alūzija (starpība – 12,3 %) un frazeoloģiskās

metaforas izvērsums (starpība 4,6 %). Pētījumā sastādīto ekscerptu kopumos visi

šie situatīvā stilistiskā lietojuma modeļi biežāk izmantoti Latvijas laikrakstu

ekscerptu kopumā. Runājot par dažādiem iesprauduma veidiem, jāsaka, ka, saskaņā

ar pētījuma datiem, abās valodās laikrakstos ļoti reti izmantots frazeoloģisma

pārrāvums. No elipses stilistiskā lietojuma modeļa veidiem visretāk izmantotais ir

frazeoloģisma aprāvums.

Pretēji hipotēzei, ka stilistiskā lietojuma rezultātā frazeoloģismu nozīme

tiek pastiprināta, pierādīts, ka frazeoloģisma lietojuma latviešu un angļu laikrakstos

rezultātā nozīme biežāk tiek precizēta. Datu analīzes rezultāti liecina, ka nozīmes

precizējums noticis vismaz divreiz biežāk nekā nozīmes pastiprinājums.

Pierādīts hipotēzē izteiktais pieņēmums par frazeoloģismu semantisko

kategorizāciju to lietojumā angļu un latviešu laikrakstos: abos sastādītajos kopumos

dominē frazeoloģismi, kas apzīmē situāciju un darbību. Nākamā skaitliski lielākā

frazeoloģismu pārstāvētā semantiskā kategorija abos kopumos ir pazīme. Tai

skaitliskā ziņā seko semantiskās kategorijas priekšmets, cilvēks, notikums. Citām

semantiskajām kategorijām (vieta, laiks, emocija) piederoši frazeoloģismi ir reti

sastopami abos kopumos. Zīmīgi, ka emociju apzīmējoši frazeoloģismi biežāk

lietoti Latvijas laikrakstos: rakstu autori brīvi izrāda savas emocijas, izmantojot

interjektīvus frazeoloģismus, piemēram, nedod Dievs!, pasarg Dievs!.

Sakarā ar semantisko kategoriju vērtējums, kas dota kā viena no

frazeoloģismu semantiskajām kategorijām Č.Fernando (1996: 72) izstrādātajā

kategorizācijā, jāatzīst, ka pētījuma kopumos netika atrasts neviens tikai uz šo

kategoriju attiecināms frazeoloģisms. Gan frazeoloģismu pamatformās, gan to

lietojumā vērtējums vienmēr izteikts līdzās kādai citai semantiskajai kategorijai.

Semantiskās kategorijas maiņa galvenokārt vērojama frazeoloģismu

situatīvajā stilistiskajā lietojumā. Semantiskās kategorijas maiņa ir īpaši raksturīga

četriem frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma modeļiem: elipse/ alūzija,

divkārša aktualizācija, frazeoloģiskās metaforas izvērsums un iespraudums.

Frazeoloģismu semantiskās kategorijas maiņas proporcijas abos ekscerptu kopumos

ir līdzīgas.

Noteikta frazeoloģisma izvēli un lietojumu laikrakstā vienmēr nosaka autora

iecere padarīt pausto domu izteiksmīgāku, emocionāli piesātinātu vai negaidītu,

proti, piesaistīt lasītāja uzmanību un interesi. Rosinot stipras un vājas implikatūras,

49

frazeoloģismu stilistiskais lietojums vairumā gadījumu papildina gan frazeoloģismu

konceptuālo, gan asociatīvo nozīmi (nozīmes precizējums un pastiprinājums). Kā

rāda materiāla analīze, jēdziens frazeoloģisma pamata aina ir ļoti būtisks

frazeoloģismu situatīvā stilistiskā lietojuma variācijas principa un modeļa

noteikšanā (it īpaši tas attiecināms uz iespraudumu un viena vai vairāku

frazeoloģisma komponentu substitūciju). Ja frazeoloģisms lietots, izmantojot

divkāršas frazeoloģisma nozīmes aktualizācijas modeli, tā nozīme un tādējādi

paustā informācija tiek precizēta (divkāršota). Frazeoloģiskās metaforas izvērsuma

gadījumā, frazeoloģisma nozīme tiek izvērsta, pievienojot frazeoloģisma tēlam

jaunus tēlus, tiek sniegts lielāks informācijas apjoms, nozīme tiek pastiprināta

(paspilgtināta) un precizēta. Šo divu stilistiskā lietojuma modeļu izmantojuma

rezultātā mainās autora un lasītāja kopīgā kognitīvā vide emociju un asociāciju

līmenī (situācijas dalībnieki satuvinās), taču konceptuālā līmenī vairāk izmaiņu ir

divkāršas aktualizācijas izmantojuma gadījumā.

Frazeoloģismu lietojuma veidu un modeļu analīze angļu un latviešu

laikrakstos atklāj to dinamismu abās valodās un vēlreiz pierāda to, ka

frazeoloģismu stabilitāte ir nevis absolūta, bet gan nosacīta.

Frazeoloģismu variācijas to lietojumā svārstās no ļoti spilgtiem un

uzkrītošiem stilistiskā lietojuma modeļu izmantošanas gadījumiem (frazeoloģiskās

metaforas izvērsums un frazeoloģisma nozīmes divkārša aktualizācija) līdz gandrīz

neievērojamām morfoloģiski sintaktiskām un sintaktiskām variācijām

(frazeoloģismu pamatlietojums). Stingri nošķirt frazeoloģismu pamatlietojumu un

situatīvo stilistisko lietojumu ir gandrīz neiespējami ne teorētiski, ne arī empīriski

(tas it īpaši redzams dažāda veida iespraudumu, substitūciju un elipses

izmantojumā). Vienmēr ir iespējama šo frazeoloģismu lietojuma veidu daļēja

sakritība, proti, strīdīgi frazeoloģismu lietojuma gadījumi. Frazeoloģismu leksiskā

sastāva izmaiņas parasti nosaka komunikācijas mērķis. Tās rodas, kad autori

mērķtiecīgi izmanto noteiktas stratēģijas frazeoloģisma pamata ainas variēšanai, lai

veidotu konsekventu, konteksta noteiktu frazeoloģisma konceptualizāciju.

Pētījumā iegūtie rezultāti un izdarītie secinājumi ļauj tā autorei novērtēt šī

pētījuma rezultātus kā pozitīvus. Visi mērķi un uzdevumi tika sasniegti: teorētiski

un empīriski izpētīts frazeoloģismu semantiskais aspekts gan to pamatformā, gan

lietojumā angļu un latviešu laikrakstos, balstoties uz divos kopumos apkopotajiem

laikrakstu ekscerptiem (1000 ekscerpti katrā kopumā). Pētījuma hipotēze ir daļēji

pierādīta. Frazeoloģismu pamatlietojums un stilistiskā lietojuma modeļi ir teorētiski

aprakstīti, ilustrēti ar piemēriem un interpretēti: noteiktas frazeoloģismu

semantiskās kategorijas un to maiņa lietojumā, konstatētas situatīvā stilistiskā

lietojuma rezultātā radušās frazeoloģismu nozīmes izmaiņas. Visas empīriskajā

pētījumā gūtās atziņas pamatotas ar iegūtajiem statistikas datiem.

Turpmākās izpētes perspektīvas ietver iespēju aplūkot frazeoloģismu

lietojuma veidu un modeļu izmantojuma biežumu dažādās laikrakstu slejās. Iegūtie

rezultāti varētu būt interesanti, jo (lai gan tas nebija šī pētījuma uzdevums)

pētījuma autore novērojusi, ka pārsteidzoši liels frazeoloģismu lietojuma gadījumu

50

skaits gan latviešu, gan angļu laikrakstos atrodams politikas un sporta notikumu

slejās, bet, runājot par ekonomikas un sabiedriskās dzīves jautājumu slejām,

frazeoloģismi biežāk lietoti latviešu, bet ne angļu laikrakstos.

Cita uzmanības vērta pētījumu perspektīva ir frazeoloģismu lietojuma uztvere

un interpretācija. Tādu pētījumu jau ir diezgan daudz angļu frazeoloģijā, bet (cik

pētījuma autorei zināms) šāda veida pētījumu par latviešu valodas frazeoloģiju līdz

šim vēl nav.

Nobeigumā jāatzīst, ka (kā to jau izteikuši daudzi dažādu valodu frazeoloģijas

pētnieki) katrs jauns pētījums šajā zinātnes nozarē uzdod jaunus jautājumus un

iezīmē jaunas problēmsituācijas, kas šī pētījuma gadījumā īpaši attiecas uz latviešu

valodas frazeoloģiju.

Balstoties uz promocijas darbā izstrādātajiem secinājumiem, aizstāvēšanai

tiek izvirzītas vairākas tēzes.

TĒZES

1. Frazeoloģismu lietojuma angļu un latviešu laikrakstos kontrastīvā analīze ļauj

atklāt un salīdzināt frazeoloģismu lietojuma īpatnības valodas lietotāju vidū, jo

laikrakstu mērķa auditorija ir visa attiecīgās valodas lietotāju sabiedrība.

2. Pamatojoties uz Halideja (Halliday 1985) un Fernando (1996) pētījumos

gūtajām atziņām, promocijas darbā izstrādāta frazeoloģismu semantiskā

kategorizācija. Frazeoloģismu semantiskās kategorijas ir: darbība, situācija,

notikums, pazīme, cilvēks, priekšmets, emocija, laiks, vieta.

3. Lai gan pētītās valodas ir tipoloģiski atšķirīgas, pētījumā apkopotie dati liecina,

ka frazeoloģismu lietojuma veidi un situatīvā stilistiskā lietojuma modeļi angļu

un latviešu valodā ir līdzīgi, un tie tiek veidoti, izmantojot līdzīgus paņēmienus

un ievērojot līdzīgus principus.

4. Svarīgākais frazeoloģismu aspekts, kura ievērošana ļauj adekvāti ietērpt domu

frazeoloģismā un adekvāti (kā paredzējis autors) to izprast, ir frazeoloģisma

pamata aina. To ņem vērā autors – frazeoloģisma pamata aina tiek mainīta, lai

pēc iespējas labāk tiktu izteikta kontekstam atbilstoša nozīme un tiktu raisītas,

izmantojot Deivisa (Davis 2010) un Langloca (Langlotz 2006) terminoloģiju,

vājas implikatūras. Frazeoloģisma pamata ainu ņem vērā arī lasītājs, novērtējot,

uztverot un interpretējot frazeoloģisma konceptualizāciju tekstā.

5. Frazeoloģismu formālās un semantiskās īpašības nosaka variācijas

frazeoloģismu lietojumā. No šīm pazīmēm ir atkarīgas frazeoloģismu

variabilitātes iespējas un variāciju ierobežojumi noteiktā kontekstā: jo

kompozicionālāks / caurspīdīgāks / motivētāks ir frazeoloģisms, jo plašāks tā

variabilitātes potenciāls.

51

6. Frazeoloģismi laikrakstu diskursā tiek lietoti, lai piesaistītu un uzturētu lasītāju

uzmanību (kad izmantoti virsrakstos un atkārtoti rakstu pamattekstā), radot

kohēziju, un tādējādi ar humoru izsakot savu attieksmi un vērtējumu par rakstā

apskatītajiem notikumiem, cilvēkiem vai parādībām, kā arī izsakot domu īsi un

kodolīgi.

7. Analizējot frazeoloģismu lietojumu (gan pamatlietojumu, gan situatīvo

stilistisko lietojumu), kā arī novērtējot lietojuma rezultātā radušās izmaiņas

frazeoloģismu semantikā, jāņem vērā ne tikai lingvistiskais (frazeoloģisma

apkaime), bet arī saziņas situācijas konteksts.

52

INTRODUCTION

Phraseology of a language has long been considered the area that exhibits so

much of irregularity that scholars avoided researching it and considered this

phenomenon of language as an exception to the rule. In the 20th

century and in the

last two decades in particular, the study of phraseological units has undergone

evolution. Since the 1970s a great deal of phraseological research has been done in

Eastern and Western Europe, but the situation was different in Anglo-American

linguistics, the reason for this, most probably, being the language barrier since most

of the influential research works on phraseology were published in German,

Russian, and French. Nowadays the phenomenon of phraseological unit has

become the research object of various scientific disciplines and schools – cognitive

linguistics and psycholinguistics, sociolinguistics and ethno-linguistics, corpus

linguistics and discourse analysis. The main topics of phraseological research have

been and still are syntax, semantics, and pragmatics of these linguistic units; their

variations in discourse; and their contrastive research.

However, there still exist a lot of various and sometimes controversial views

concerning almost all of the aspects of phraseology, be it the scope of the study, the

formal and semantic features of phraseological units per se or in discourse, the

conceptual bases of instantial patterns of phraseological units, perception and

interpretation of the base forms, production and processing of discoursal uses of

phraseological units, etc. This is one of the reasons that have determined the wish

to carry out the research on this topic. Considering the previous studies on

phraseology, it has to be stated that, notwithstanding the differences in terminology

used and the above-mentioned controversial points, nowadays scholars seem to

have more or less agreed on the main features of phraseological units, which are:

their multi-lexical character, stability in form and meaning that results from

conventionality, and idiomaticity (semantic irregularity, i.e. transfer of meaning).

The contrastive aspect has been chosen for the present research because, to

our knowledge, there are only a few researches contrasting English and Latvian

phraseology. This might be explained by the fact that it is postulated that the nature

of phraseological units is of universal character, and this, in its turn challenges to

test it.

According to Dobrovol’skij and Piirainen (2005), the term contrastive in the

linguistic literature on the research of phraseology is interpreted differently. Three

interpretations may be distinguished. Within the first one, scholars deal with

linguistic typology, the study of language universals, translation analysis and cross-

linguistic aspects of idiom comprehension. According to the second interpretation,

the contrastive analysis is characterized by the following features: the subject of

comparison is phraseological units of two languages; the analysis is synchronically

oriented and aims at discovering both similarities and differences between

phraseological units in the languages selected for analysis; genetic relationships,

typological parallels and geographic contacts are not considered essential, and the

53

aims of the contrastive analysis are mainly practical ones. The third, narrow

understanding of the term contrastive implies the identification and description of

cross-linguistic differences of phraseological units only (Dobrovol’skij, Piirainen

2005: 58 – 59).

It follows that the present analysis falls in line with the second interpretation

of the term: the research is carried out in the synchronic aspect; the subject of the

research is the semantics of phraseological units as used in newspaper discourse in

two languages, namely, Latvian and English. T. Givón’s non-autonomy postulate

(Givón 1995: xv) has served as the main theoretical principle: a language can be

adequately described and analyzed only provided one makes reference to the

natural parameters that shape the language: cognition and communication, the brain

and language processing, social interaction and culture, change and variation,

acquisition and evolution, i.e. it implies the analysis of a language as discourse – a

language in use in a situational context.

Thus, the choice of the topic of the Doctoral thesis has been determined by the

following factors:

the need for a thorough and comprehensive study of the issue of the discoursal

use of phraseological units in English and particularly in Latvian;

the lack of a large-scale study on the semantic features of the discoursal use of

phraseological units within Latvian linguistics;

the importance of a comprehensive contrastive study of phraseological units

as a means of communication in both languages in order to identify general

patterns of the use of phraseological units and the resultant semantic

implicatures.

As determined by the theme of the thesis, the focus of the present research is

on the semantic aspect of phraseological units as used in the discourse of English

and Latvian newspapers, the central argument being that these language

phenomena can be properly encoded and decoded only provided that the textual

and situational contexts are taken into consideration. The discourse of newspapers

has been approached since this is the domain of written language which is produced

in a rather limited time (journalists do not have much possibility to sophisticate

their style of expression) and contains a lot of interviews, thus the samples of

natural language use and spontaneous spoken language can be studied. Besides,

journalists’ writings are aimed at a great target audience, the general public, i.e.

they are understood by most of the native speakers, which, in its turn, is assumed to

manifest the present-state of phraseology of the respective language.

The research object:

The semantic features of phraseological units as used in English and Latvian

newspaper articles.

The source of the research:

The extracts featuring the instances of the use of phraseological units elicited from

English and Latvian newspapers The Times, The Sunday Times, The Guardian, The

54

Independent, The Telegraph, Latvijas Avīze, Diena, Neatkarīgā Rīta Avīze that are

compiled in two corpora. The corpora were collected in 2009 – 2011.

The research hypothesis:

Basing on the study of theoretical literature and taking into account that one

of the most salient semantic features of phraseological units is their stability, as

well as the assumption that the target audience of newspapers is the whole

respective speech community, the tripartite hypothesis proposed for the research is:

The core use significantly prevails over the instantial stylistic use of

phraseological units in the discourse of both English and Latvian newspapers,

but there are significant differences in the proportions of the use of various

patterns of instantial stylistic use,

Instantial stylistic variations are mainly aimed at the intensification of the

overall idiomatic meaning of the instantiated phraseological unit.

The semantic categories of action and situation considerably prevail over all

other semantic categories of phraseological units in the discourse of

newspapers in both languages considered.

The aim of the research:

To carry out the contrastive analysis of the use of phraseological units in

the discourse of English and Latvian newspapers from the semantic aspect and

to state the common and the different semantic features in the use of phraseological

units in English and Latvian newspapers.

The research objectives:

6) to conduct the review of the relevant theoretical literature in order to trace

the development of the research into English and Latvian phraseology;

7) basing on the theoretical exploration, to clarify, determine and describe the

notion of phraseological units and their distinguishing characteristics for the further

empirical study of their use in English and Latvian newspapers;

8) to compile two corpora of extracts featuring the use of phraseological

units in English and Latvian newspaper articles for the following empirical study;

9) to analyze the types of use of phraseological units in the extracts included

in the corpora in both languages considered: to state the proportion between and the

percentage of different types and patterns of discoursal uses of phraseological units;

to identify and explain the variations introduced in the instances of discoursal use

of phraseological units; to trace the changes in the semantics and shifts of the

semantic categories of phraseological units in discourse in comparison with their

base forms;

10) to carry out the analysis of the use of phraseological units in discourse

from the semantic aspect in each of the languages under research and to consider

the data obtained in the contrastive aspect.

55

The research methods:

The contrastive research method is used to carry out the analysis of different

types of use of phraseological units in English and Latvian newspapers. The

contrastive analysis is carried out in the synchronic aspect. To elicit and analyze the

instances of use of phraseological units in newspaper discourse the discourse-

analytic method and the methods of identification. The functional-linguistic

approach and the methods of structural-semantic analysis are used to analyze the

data collected. The statistical research method is used to state the percentage and

proportion of different types (and patterns) of uses of phraseological units in the

corpora and the variations in the semantics of phraseological units that result from

their discoursal uses. The descriptive research method is used to present both the

theoretical and the empirical findings.

The research novelty:

This thesis is devoted to the contrastive analysis of the semantic aspect of

phraseological units as used in Latvian and English newspapers, which is the first

scientific research of this kind in these two literary languages of different

morphological types (synthetic and analytic correspondingly). The focus is on the

languages in use, not on languages as ideal systems of signs. Apart from the

findings of descriptive linguistics, also the findings of cognitive linguistics (for

instance, Lakoff, Johnson 1980), psycholinguistics (Gibbs, Colston 2006; Langlotz

2006) and corpus linguistics (Moon 1998 a, b) are taken into account, which though

is not really novel for the study of English phraseology has never been addressed in

Latvian linguistics. The data collected are studied from the viewpoints of functional

grammar and semantics (basing on Halliday 1985 and Fernando 1996),

psycholinguistics (informed by Langlotz 2006), discourse analysis and

phraseostylistics (Naciscione 2001, 2010).

The instantial stylistic use of phraseological units (and the influence of

context-determined variations on the meaning of phraseological units in particular)

has not been thoroughly studied in Latvian so far. The role of the literal scene of

phraseological units in the development of their instantial variations in discourse

has not been studied concerning the stock of Latvian phraseology before.

The theoretical and practical significance of the research:

The contrastive analysis of the use of phraseological units in discourse is

important as it yields the results on the common and distinctive features of the use

of phraseological units in the languages considered. The questions of phraseology

are topical, since to date, notwithstanding the great number of studies carried out in

this field of study by scholars representing various schools and trends9, a lot of

questions remain controversial.

9 The contrastive analysis of phraseological units has traditionally been carried out in three

domains (Dobrovol’skij, Piirainen 2005: 59): description and comparison of structural types

56

The contrastive analysis of the use of hraseological units in English and

Latvian is of great scientific value both for the development of the theory of

phraseology, as well as for the identification of common principles and features of

the use of phraseological units in discourse in both languages under consideration.

The contrastive study of the discoursal use of phraseological units in different

languages has a definite practical value, since contrasting the types of use, variation

patterns and semantic effects brought about in the result of this use allows for more

exact detection of common and specific features of the aspect studied in each of the

languages.

Approbation of the research.

The research issues have been discussed at 12 insternational scientific

conferences:

1. DU HF Humanitāro zinātņu XIX lasījumi. Starptautiskā konference,

Daugavpils, January 29 – 30, 2009. Presentation: The Use of Idioms in British

Newspapers.

2. Daugavpils Universitātes 51. starptautiskā zinātniskā konference. Daugavpils,

April 15 – 18, 2009. Presentation: The Use of Idioms in Headlines of British

Newspapers.

3. DU HF Humanitāro zinātņu XX lasījumi, Starptautiskā konference,

Daugavpils, January 28 – 29, 2010. Presentation: Meaning of Word and

Meaning of Idiom.


April 14 – 16, 2010. Presentation: An Insight into the Term Usage in English

and Latvian Phraseology.

5. International scientific conference Young Linguists' Meeting in Poznań 2010,

Poznan, Poland, April 23 – 25, 2010. Presentation: Creative Idiomaticity in

Newspaper Language.

6. The 11th

International Congress of Balticists “Past, Present and Future of the

Baltic Languages”, Riga, September 27 – 30.2010. Presentation:

Phraseological Terminology in Latvian and English Linguistics.

7. DU HF XXI Zinātniskie lasījumi. Starptautiskā konference. Daugavpils,

January, 2011. Presentation: Phraseological Cohesion in Newspaper

Language.


April, 2011. Presentation: Phraseological Units in British and Latvian

Newspapers: Types of Use.

9. International scientific conference “Comparativism, Identity, Communication

2011”, Craiova (Romania), October 21 – 22, 2011. Presentation: Extended

of phraseological units, description of phraseological units according to the thematic groups,

and the typology of cross-linguistic equivalents.

57

Phraseological Metaphor in the Discourse of British and Latvian

Newspapers.

10. International scientific conference „Teksts; lingvistika un poētika 18”,

Shiauliai (Lithuania), November 11, 2011. Presentation: Extended

Phraseological Metaphor and Dual Actualization of Idioms in British and

Latvian Newspapers.

11. International scientific conference Literārā valoda (standartvaloda)

vēsturiskā, normatīvā un sociolingvistiskā aspektā, Riga, February 22 – 23,

2012. Presentation: Frazeoloģismu komponentu substitūcija Latvijas

laikrakstu diskursā.

12. International scientific conference The 10th International General

Linguistics Conference, Zaragoza (Spain), April 18 – 20, 2012.

Presentation: Idiom Meaning Variation in Newspaper Discourse in English

and Latvian.

The results of the research are reflected in 11 scientific articles and 9 abstract

publications:

Scientific articles:

1. The Use of Idioms in British Newspapers. In: Valoda 2009. Valoda dažādu

kultūru kontekstā. Zinātnisko rakstu krājums XIX. Daugavpils: Daugavpils

Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2009: 465 – 472. [ISBN 978-

9984-14-469-6]

2. The Use of Idioms in Headlines of British Newspapers. In: Daugavpils

Universitātes 51.starptautiskās zinātniskās konferences materiāli =

Proceedings of the 51st International Scientific Conference of Daugavpils

University. Vol.1. Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds

„Saule”, 2010: 296 – 303. [978-9984-14-480-1]

3. Meaning of Word and Meaning of Idiom. In: Valoda 2010. Valoda dažādu

kultūru kontekstā. Zinātnisko rakstu krājums XX. Daugavpils: Daugavpils

Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2010: 457 – 466. [ISSN 1691-

6042; ISBN 978-9984-14-515-0]

4. An Insight into the Term Usage in English and Latvian Phraseology. In:


Proceedings of the 52nd


University. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2011: 379 - 385. [ISBN

978-9984-14-521-1].

5. English and Latvian Phraseological Dictionaries. In: Humanitāro zinātņu

vēstnesis 18. Daugavpils: DU Humanitārā fakultāte, 2010: 64-77. [ISSN

1407-9607]

6. Phraseological Cohesion in Newspaper Language. In: Valoda 2011. Valoda

dažādu kultūru kontekstā. Zinātnisko rakstu krājums XXI. Daugavpils:

Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2011: 380 – 390.

[ISSN 1691-6042; ISBN 978-9984-14-553-2]

58

7. Phraseological Units in British and Latvian Newspapers: Types of Use. In:


Proceedings of the 53rd


University. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2012.

8. Creative Idiomaticity in Newspaper Language. To appear in: Proceedings of

YLMP 2009 and 2010. Poznan: The AMU School of English, 2012.

9. Extended Phraseological Metaphor in the Discourse of British and Latvian

Newspapers. To appear in: Proceedings of the International Scientific

Conference “Comparativism, Identity, Communication” 2011. Craiova:

Universitaria Publishing House, 2012.

10. Phraseological Terminology in Latvian and English Linguistics. To appear in:

Valoda 2012. Valoda dažādu kultūru kontekstā. Zinātnisko rakstu krājums

XXI. Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”,

2012.

11. Extended Phraseological Metaphor and Dual Actualization of Idioms in

British and Latvian Newspapers. To appear in: Daugavpils Universitātes

54.starptautiskās zinātniskās konferences materiāli = Proceedings of the 54th

International Scientific Conference of Daugavpils University. Daugavpils:

Daugavpils Universitāte, 2013.

Abstracts:

1. The Use of Idioms in Headlines of British Newspapers. In: Daugavpils

Universitātes 51. starptautiskās zinātniskās konferences tēzes = Abstracts of

the 51st International Scientific Conference of Daugavpils University.

Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule”, 2009:

68. [ISBN 978-9984-14-428-3]

2. An Insight into the Term Usage in English and Latvian Phraseology. In:


Abstracts of the 52nd


University. Daugavpils: Daugavpils Universitāte 2010. [ISBN 978-9984-14-

482-5]

3. Creative Idiomaticity in Newspaper Language. In: YLMP 2010 Book of

Abstracts. Poznan: The AMU School of English, 2010: 106 – 107.

4. Phraseological Terminology in Latvian and English Linguistics. In: Abstracts

of the 11th

International Congress of Balticists “Past, Present and Future of the

Baltic Languages”. Riga: LU, LVI, 2010: 126 – 127. [ISBN 978-9984-742-

55-7]

5. Praseological Units in British and Latvian Newspapers: Types of Use. In:


Abstracts of the 53rd


University. Daugavpils: Daugavpils Universitāte, 2011: 155-156. [ISBN 978-

9984-14-522-8]

59

6. Extended Phraseological Metaphor and Dual Actualization of Idioms in

British and Latvian Newspapers. In: Tekstas: Lingvistika ir poetika 18.

Tarptautinés mokslinés konferencijos medžiaga 2011m. lapkričio 11d. Všļ

Šiaulių universiteto leidykla, 2011: 73 – 74. [ISBN 978-609-430-096-7]

7. Frazeoloģismu komponentu substitūcija Latvijas laikrakstu diskursā. Literārā

valoda (standartvaloda) vēsturiskā, normatīvā un sociolingvistiskā aspektā.

Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 139.dzimšanas dienas atceres starptautiskās

zinātniskās konferences materiāli. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2012:

29 – 30. [ISBN 978-9984-742-64-9]

8. Semantics of Instantiated Phraseological Units in Newspaper Discourse. In:


Abstracts of the 54th


University. Daugavpils: Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds

“Saule”, 2012: 158. [ISBN 978-9984-14-564-8]

9. Idiom Meaning Variation in Newspaper Discourse in English and Latvian.

In: X International General Linguistics Conference, Zaragoza, 18th

– 20th

April 2012. Book of Abstracts, 2012: 100.

Outline of the research:

The Doctoral Thesis (178 pages) comprises an introduction, two parts (four

chapters), theses, conclusions, the list of references (195 items), the list of

abbreviations, tables, figures, three appendices.

In Introduction the choice of the theme and the topicality of the research are

substantiated, the research aim, hypothesis and objectives are set, the theoretical

and practical significance of the research are substantiated.

Chapter 1 “Phraseological Research: Past Achievements and Present Issues”

presents an overview of the development of the research into English and Latvian

phraseology:

Sub-chapter 1.1 presents the discussion of terms used in English and Latvian

phraseological study.

Sub-chapter 1.2 discusses the achievements in the field of phraseological

research of scholars representing various schools and scientific disciplines and thus

considers features of phraseological units in an inter-disciplinary perspective.

Scholars’ views on both formal features and semantic features of phraseological

units are presented and discussed. The meaning of phraseological units is compared

to that of words and collocations. The salient semantic features of phraseological

units – idiomaticity, motivation, non/compositionality, and institutionalization – are

considered. The features of the base form of phraseological units are described. The

semantic categorization of phraseological units to be used in the empirical research

is outlined.

Chapter 2 presents the contrastive analysis of various types of use (core use

and instantial stylistic use) of phraseological units in English and Latvian

newspapers.

60

In Sub-chapter 2.1 the question of phraseological cohesion is studied.

In Sub-chapter 2.2 “Variations of phraseological units in discourse: their use

and context-dependent semantic implicatures” the data collected are analyzed by

distinguishing the type of use (core or instantial stylistic use), stating semantic

categories and semantic category shifts through the comparison of the base forms

and the discoursal uses of PUs. The statistical analysis yields the results on the

proportion of core use and instantial stylistic use as well as on the proportion of

various patterns of instantial stylistic use and the semantic categorization of

phraseological units. The patterns of instantial stylistic use – insertion, substitution,

ellipsis / allusion, extended phraseological metaphor, and dual actualization – are

analyzed taking the literal scene of a phraseological unit as the basis of

interpretation.

Theses and Conclusion present the most important theoretical and empirical

findings of the research.

The Doctoral Thesis contains the list of references. It has three appendices:

Appendix 1 presents an overview of the lexicographical sources that can be used in

phraseological research of Latvian and English; Appendices 2 and 3 contain the

corpora of examples of the use of phraseological units elicited from British and

Latvian newspapers and the results of their analysis.

1. PHRASEOLOGICAL RESEARCH: PAST ACHIEVEMENTS AND

PRESENT ISSUES

“The meaning is an area, like a target: it may have a bull’s eye, but the

outlying parts of the target are still more or less within the meaning, in a gradually

diminishing degree as we travel further from the bull’s eye. As language grows

more precise, there is less and less of the target outside the bull’s eye, and the

bull’s eye itself grows smaller and smaller; but the bull’s eye never shrinks to a

point, and there is always a doubtful region, however small surrounding it” (Russel

1921: 198)

1.1. Phraseological Terminology in Latvian and English Linguistics

Studying phraseology of a language one faces the problem of inconsistency of

terms used in this field of study. The very term phraseology can be used to

illustrate the problem as its understanding does not meet one of the main

requirements of terminology, namely, terms should be unambiguous (Skujiņa

2002), but in both English and Latvian linguistics the term phraseology is used to

denote 1) the scientific discipline that studies phraseological units (further in the

text PUs); 2) the totality of PUs in a language (VPSV 2007: 123; Kунин 1986).

Stanislav Kavka and Jerzy Zybert (Kavka, Zybert 2004: 55) advocate in favour of

the term idiomatology; another term that is sometimes used to denominate this field

61

of study is idiomatics that is used to state the independence of this linguistic

discipline, besides phonetics, pragmatics, and semantics (Anichkov 1992 in:

Kavka, Zybert 2004: 59; see also Čermák 1988).

The term used to denote the object of phraseological research is another

significant example of the terminological inconsistency. Also in this case one can

encounter a number of different terms used to denote the same phenomenon of

language, such as phraseological unit, idiom, phraseologism, phraseme,

phraseological expression, phraseological phrase, stable word combination, stable

phrase, set-phrase, idiomatic word combination, etc.

Both in Latvian and English linguistics the term phraseologism is often used

alongside the term introduced by Russian scholars, namely, phraseological unit

(фразеологическая единица introduced by V. Vinogradov). But in the studies of

English phraseology the terms idiom and phraseme are used more frequently, they

are referred to the same concept as phraseologism = frazeoloģisms in Latvian

linguistics. This term was introduced in Latvian linguistics by Arturs Ozols in 1959

(Ozols 1959: 235). The terms idiom and phraseme are used in the Latvian

language, too, but their definitions are different from those traditionally provided in

English: they are considered to be the sub-classes of phraseologisms (Laua 1992:

24). Although, we should note that also in the research of English phraseology

there are studies in which idioms are viewed as a subset of phraseological units, in

which an idiom is defined as a complex expression, the meaning of which cannot

be derived from the meanings of its components, while a phraseological unit is an

expression in which at least one constituent is polysemous (see: Weinreich 1972).

To become a PU a free word combination has to undergo a rather complicated

process of meaning transfer. In Latvian the term used to denote the process is

pārsemantizējums, which is often substituted by the term nozīmes pārnesums =

transfer of meaning: the change of conceptual content of a word or a phrase (in the

process of language development or in individual use), which is based on logical or

imaginative and associative connection between the objects of reality. The main

types of meaning transfer are metaphor (metafora) and metonymy (metonīmija)

(VPSV 2007: 264). It can also be based on hyperbole (hiperbola), litotes (litota),

periphrasis (perifrāze), epithet (epitets), irony (ironija), and simile (salīdzinājums).

It is assumed that the meaning of a PU is based on some image, metaphorical

picture (Laua 1992: 29; Naciscione 2001, 2010; Langlotz 2006, Gibbs and O’Brien

1990, a.o.). The terms used to describe the image basis of PUs are well established

and correspond in both Latvian and English linguistics: image = tēls10

; imagery =

tēlainība, metaphorical picture = metaforiska glezna.

Motivation (motivācija) is the link between the direct content of a word

combination and its phraseological meaning (Laua 1992: 32), transparency of the

realization of the meaning of a PU. In both Latvian and English linguistics scholars

10 Langlotz (2006: 124) discusses vivid images of PUs under the term emblems; Anna

Vulāne (2004) writes about etalons (standard, benchmark) in Latvian phraseology.

62

write about motivated (motivēti frazeoloģismi) and non-motivated PUs (nemotivēti

frazeoloģismi).

The scholars’ views on the functioning of PUs also slightly differ in English

and Latvian linguistics. In the studies of both languages PUs are considered to

function as the parts of a sentence (substantival, adjectival, verbal, adverbial,

interjectional phraseological units = substantīviski, adjektīviski, verbāli,

adverbiāli, interjektīvi frazeoloģismi). But within the framework of English

phraseological research the functions of PUs are being studied also in texts

(discourse): the most important functions of PUs distinguished are: referential PUs

fulfil informative function (informatīvā funkcija), textual PUs carry out the text-

formational function (tekstveides funkcija), and communicative PUs perform the

stylistic function (stilistiskā funkcija) (see Granger, Paquot 2009: 37-42). In Latvian

linguistics scholars write about environment of phraseologisms (frazeoloģismu

apkaime), in English phraseology these studies correspond to the research into the

textual context of PUs.

The use of PUs in discourse involves variations in their structure and

semantics. Alīse Laua writes about occasional phraseologisms (okazionāli

frazeoloģismi) – individual transformations of phraseologisms, and she

distinguishes structural occasionalisms (okazionālismi pēc formas) and semantic

occasionalisms (semantiski okazionālismi) (Laua 1992: 44-45). The scholars

studying English phraseology use several terms to denote the same phenomenon:

contextual use, contextual transformations (Veisbergs 1997), occasional use

(Veisbergs 1986), occasional use, occasional transformations (Кунин 1986),

creative modifications (Gläser 1998), etc. Anita Naciscione (2001) names this type

of use the instantial stylistic use of PUs. Within the instantial stylistic use of PUs

the following patterns are distinguished: dual actualization (the other terms used to

denote it are: phraseological pun, wordplay, literalization, double exposure, and

demetaphorization; in Latvian linguistics the terms frazeoloģisks kalambūrs and

frazeoloģisma literalizācija (Veisbergs 1986: 113) are used; the VPSV also

includes the term kalambūrs (VPSV 2007: 178) – a stylistic device, a wordplay,

which is based on different meanings of a word or similar or identical

pronunciation of different words11

), extended metaphor (metaforas paplašinājums;

metaforas izvērsums (see Veisbergs 1986: 113; Migla 2005: 205)), cleft use (the

term frazeoloģisma pārrāvums is used Latvian phraseology (Veisbergs 1986: 117;

Migla 2005: 210), allusion (alūzija). Other patterns of instantial patterns of the use

of PUs which often result in the above-mentioned ones are: addition, insertion,

substitution, ellipsis, in Latvian the corresponding terms are paplašinājums,

11 However, we agree with Dite Liepa’s (2011: 205) opinion, which, in its turn, is based on

Vineta Ernstsone’s research, that “kalambūrs” is only one of a number of various types of a

language play (for the types of language play distinguished by Ernstone see Liepa 2011:

205-214).

63

iespraudums, substitūcija or aizstājums, elipse (see Veisbergs 1986: 115-118;

Migla 2005: 207-209).

Another term related to meaning of PUs (as well as to that of other linguistic

units) is idiomaticity (Gibbs 1999). In the dictionaries of terms in Latvian a similar

term unfortunately has not been registered, though its meaning generally

corresponds to the meaning of the term transferred meaning (pārnestā nozīme), we

propose the term idiomātiskums).

Languages reflect the contacts between nations and their interaction. A lot of

phraseological terms have entered Latvian (as well as English) from the Russian

language. This fact is easy to account for as the Russian linguists were the first

scholars who seriously approached the research and theoretical description of

phraseology. The influence of their theories is reflected in the terminology that is

used in the research of phraseological systems of English, Latvian and other

languages.

1.2. Phraseological Units as the Object of Phraseological Research: an

Interdisciplinary perspective

PUs as the particular units of language came into the focus of linguists’

attention in the beginning of the 20th

century. In the second part of the 20th

century

these word combinations became the object of scientific investigation. Phraseology

developed as a branch of lexicology; nowadays phraseology has become the field

of interdisciplinary research. Russian and German were the first languages that

were described focusing on their systems of phraseology. A number of

international conferences devoted to phraseological issues have been held since the

1980s, and since the year 1988 these conferences take place under the name

EUROPHRAS (“Europäische Gesellschaft für Phraseologie” = “European Society

for Phraseology”).

The founder of the science of phraseology is considered to be Charles Bally

(1865 – 1947). In his book “French Stylistics” (“Traité de stylistique française”,

1909) he states that there are two types of word combinations: word combinations

with temporary character that lack constancy and stability in usage, and word

combinations that are reiterative, that gradually become stable and, in the result of

their usage it is not possible to divide them into their component parts.

The term phraseological unit was introduced by Victor Vinogradov (1947);

he studied PUs from the viewpoint of their semantics and defined them as ready-

made language units that are taken from one generation to another and are used in

the process of speech as traditional word combinations (Виноградов 1947). In the

middle of the 20th

century Vinogradov’s research was a considerable outbreak in

phraseological study. Ozols, the founder of the research into phraseology of

Latvian, based his study of PUs within his research of the peculiarities of the

language of Latvian folk-songs on Vinogradov’s work. He considered

phraseologisms mainly from the viewpoint of their syntax, as well as investigated

64

their historical development and adapted the classification worked out by the

Russian scholar to the phraseology of the Latvian language (see Ozols 1959). Ozols

considered phraseologisms being word combinations with the feature of

semantically resultative meaning, which was understood as the meaning transfer of

the components of a phraseologism, its overall phraseological meaning.

The work initiated by Ozols was continued by Laua. In cooperation with Aija

Ezeriņa and Silvija Veinberga she compiled the dictionary of Latvian phraseology

(Laua et al. 1996).

Considering the phraseological studies, it is possible to distinguish three

approaches to the study of phraseology (see Вейсбергс 1986:5-10; 1990: 4-11).

The first, mainly East-European research on phraseology, is based on a rather

narrow, often intuitive understanding of a PU. In accordance with this approach, a

PU is a semantically transformed combination of words that is comparable to a

word and its syntactic functions. In our opinion, from the viewpoint of

phraseological semantics, such an approach is a little deficient in that it disqualifies

a great number of PUs with partial meaning transfer, and in both English and

Latvian they considerably outnumber the PUs with complete meaning transfer. If

this approach is taken as the most appropriate one, then there appears the question:

to the scope of inquiry of which linguistic discipline the PUs with partial meaning

transfer (semi-idioms according to Fernando, Flavell 1981, phrasemes according to

Laua 1992) should be referred. Moreover, sometimes it is impossible to draw an

exact borderline between the PUs with complete meaning transfer (semantically

non-decomposable idioms in Gibbs et.al. 1989) and those with partial meaning

transfer (semantically decomposable idioms in Gibbs et.al. 1989 in their Idiom

Decomposition Hypothesis); and it can hardly be justified from the point of view of

functionality of PUs in language use by a speech community. This has been

acknowledged by Adam Makkai as early as in 1978 (Makkai 1978: 445), when he

stated that the gradation of PUs with varying degrees of idiomaticity is a universal

feature of phraseology. This idea of a continuum from totally transparent to the

totally opaque PUs is supported also in the researches by Chitra Fernando and

Roger Flavell (1981) and Gabriele Knappe (2004: 12-13), who states that

“idiomaticity is a matter of degree rather than an either-or decision”.

Within this approach the research into the conceptual figurative, as well as

connotative meaning in assessing the current meaning of a PU has tended to focus

on etymology, but there is not enough etymological (and historical) data available

to support such an approach; hence it results in subjectivity.

The second approach to the study of phraseology has been worked out by the

outstanding Russian linguist Alexander Kunin, who, having done an elaborate

research comes to the conclusion that a PU is a stable combination of words with a

fully or partially figurative meaning which is comparable either with a word or a

sentence (Кунин 1970: 210). Similar understanding of a PU is shared also by

Latvian scholars studying English phraseology Anita Naciscione and Andrejs

Veisbergs.

65

Naciscione (2001, 2010) has elaborated on Kunin’s phraseological theory and

adds cohesion as one more essential feature of PUs: a PU is a stable, cohesive

combination of words with fully or partially figurative meaning. Cohesion refers to

the ties between the components of PUs, i.e., their structural-semantic stability.

Veisbergs (1999: 4) states that the most essential features of a PU are the

following: it consists of at least two components (words); at least one component in

the idiom, or all of it, is used with a figurative meaning; an idiom is a relatively

stable formation (relative, because it undergoes both diachronic change, and can be

modified synchronically). Due to this statement, we can acknowledge Veisberg’s

conception of phraseology as one of those rare descriptions of idioms which

explicitly states in the definition that PUs can undergo the processes of variations,

be they diachronic and thus resulting in appearance of idioms of new form and/or

meaning, or synchronic changes introduced by language users for stylistic

purposes. The same fact has been recognized by Rosamund Moon (1998 a, 1998 b),

who has acknowledged that even opaque PUs can be subjected to structural and/or

lexical changes and that such changes not always are the result of creative

manipulation, i.e. instantial stylistic use.

The third approach of phraseology is the so-called broad understanding

(Burger et al. 2007: 10-18) of phraseology, according to which the scope of

phraseology includes not only stable word combinations with at least some transfer

in meaning, but also stable word combinations without any meaning transfer (e.g.

Howarth 1996, Hill). Within this approach the scholars actually focus on any stable

complexes, collocations, complex terminology, conversational gambits, social

formulae, etc. In our opinion, this view is too broad and, besides, it excludes the

most essential feature of PUs, i.e., their figurative meaning, and instead bases the

whole research on stability only.

To summarize: traditionally PUs are considered to be fixed or frozen strings

of words that display no variation in form, which, actually, is not a right

assumption: PUs have variants, they may possess variable and alternative

components in their base form structure, in discourse they may be subjected to

variations which influence their form and / or meaning. Taking into account that in

the present research PUs are analyzed from the contrastive aspect, we define a PU

in the following way: a phraseological unit is a relatively stable (both

grammatically and semantically), cohesive, conventionally fixed string of words

with completely or partially figurative meaning, which is not a combination of a

verb and an adverbial or prepositional particle (in English) and which is not

longer than a sentence.

We have to admit that, inspite of the upsurge of interest in phraseology in the

last two decades among linguists (representing different scientific disciplines),

lexicographers, methodologists, psychologists, a.o., there still is the lack of unified

opinion concerning the concept of PUs, and therefore there is no agreement among

the scholars concerning the classification of these linguistic phenomena as well.

66

1.2.1. Formal Features of Phraseological Units

In the following subchapters the salient features of PUs are discussed,

attention being paid also to the differences of these features in comparison with

words and collocations since numerous controversial views in modern

phraseological research are related exactly to these issues.

On discussing the form of PUs it is necessary to consider at least four formal

aspects of PUs: multi-word character, stability, variability, and flexibility. Though

formal characteristics of PUs is not the central issue of the present research, we

have to make a mention of them since it is hardly possible to consider the semantics

of PUs avoiding and not taking into account these formal aspects. The meaning is

expressed through form; changes in the PU form bring about variations in its

meaning.

A PU is a multi-word combination. The question that appears in this respect

is: how many words should a combination consist of to be considered as a PU; or:

do we consider proverbs and sayings, which are greater syntactic units, belonging

to the scope of phraseology, in particular? The inclusion of them into

phraseological studies has been and still is being rejected by a number of scholars.

But from the recent studies, although often not stated explicitly, it is obvious that

they are included in the phraseological stock.

The question of distinguishing the types of word combinations that PUs take

the form of has been thoroughly discussed in phraseological research in the 20th

century and it is hardly ever touched upon nowadays: PUs are similar in structure

to free word combinations except for the fact that they tend to be stable in form and

do not readily enter into other combinations or allow for the word order change

(see Fromkin, Rodman 1998: 89-90).

The aspect of variability of PUs is of great significance; it has been discussed

by a number of scholars, to mention just a few: Orlovska (197312

), Kunin (Кунин

1972 a, 1986), Fernando (1996), Moon (1996, 1998 a13

, b). Variability is related to

the aspect of stability, as well as that of conventionality or institutionalization

which is not actually a formal feature of PUs but rather the process which

contributes to the stability of PUs. A PU can be considered stable if it is known in

its form and meaning to most of the native speakers of a language; thus,

conventionality and institutionalization mean that PUs are recognized by the

majority of language-users. The aspect of stability of PUs is also closely related to

that of flexibility, which is the possibility to vary the grammatical form of PUs (be

it morphology or syntax).

12 The scholar studied the variants of 5000 PUs in Latvian and came to the conclusion that

21,7 % of the PUs considered contain variable components (see Orlovska 1973: 27). 13 Moon (1998 a: 64) has calculated that about 40 % of stable expressions in English are

either lexically variable or may be easily transformed, 14 % of these expressions have two or

more variants in base form.

67

1.2.2. Semantic Features of Phraseological Units

During the 20th

and the beginning of the 21st century meaning has been

approached from various perspectives. Word meanings have been studied in

isolation; lexical meanings have been investigated in respect of the relations words

enter within lexical fields and semantic frames. They have also been considered as

the use of words in particular contexts of utterances and situational contexts, the

scholars trying to account for various meanings of the same word depending on the

linguistic and situational contexts.

Phraseology has for long been neglected by semanticists as it has always

caused difficulties for a consistent semantic analysis. “There was no true interest in

idioms before the beginning of the 20th

century, and then, structuralism, ruling in its

various forms over the linguistic world, could hardly handle phenomena which

appeared odd, exceptional, not fitting the patterns of grammar” (Kavka, Zybert

2004: 57). At present we can state that PUs as linguistic units have been

investigated by many scholars working in different language-related disciplines,

and special place in studying phraseology is occupied by the research into

semantics of PUs. There is a considerable number of investigations of the semantic

paradigm of PUs: their synonymy and antonymy, polysemy, etc. What has not been

thoroughly studied is the relation between lexical and phraseological meaning; the

essence of phraseological meaning, as well as the lexical-semantic features of PU

components have not been determined to the full.

1.2.2.1. Semantic Features of a Word, a Collocation and a Phraseological

Unit

Meaning is essential and inseparable component of any message sent and

received within communication and therefore it is important for a linguist to

understand and appreciate its nature. Notwithstanding the development of

linguistics, and semantics in particular, linguistic meaning still remains to be a

rather obscure concept. Taking into account the previous researches on meaning it

is possible to present a typology of linguistic meaning.

Throughout the empirical research of the present study we mostly rely on the

meaning as use approach (see Caron 1992) as this is the approach that takes into

account various forms of linguistic function and the flexibility of meaning

determined by textual and situational contexts.

Meaning as use refers to speaker meaning, i.e. to his intention or the

communicative effect intended. This understanding of meaning is based on the

assumption that any event of language use is aimed at achieving some particular

purpose; using a language speakers/writers choose appropriate linguistic means that

comply with the communicative setting, social relationships and situational context.

An utterance conveys a mental representation which is encoded in the message

with a particular communicative function which further has to be decoded and

68

interpreted by the hearer/reader. Thus meaning is to be viewed as a pragmatic

phenomenon, and meaning-making – as a system governed by rules and principles

that are to be followed in communication.

Focusing on language use it is possible to distinguish seven types of meaning

(see Leech 1981: 23): conceptual, connotative, collocative, social / stylistic,

affective, reflected and thematic. However, there is another approach to meaning,

which in its essence echoes the above-mentioned one: three broad types of meaning

are delineated: conceptual meaning, associative meaning, associative meaning

being used as an umbrella term for other five types of meaning (connotative, social,

affective, reflective, collocative), and thematic meaning.

I Conceptual meaning is frequently discussed under the terms logical,

cognitive, or denotative meaning (see Lyons 1981); it refers to the logical sense of

the utterance; it is the literal meaning, it indicates the idea, concept of phenomenon

it refers to. Conceptual meaning is the meaning that complies with the primary

dictionary definition; it is stylistically neutral core meaning. Other types of

meaning, on the contrary, are stylistically or emotionally marked.

II Associative meaning describes a composite of five modes of language use,

which draw on certain mental connections based on people’s associations gained

from their real-world experience and determined by situational rather than the

linguistic context.

1) Connotative meaning is the real-world value that a speaker/writer

associates with an expression, i.e. the connotative meaning includes meanings that

are formed on the basis of ideology, principles, norms and rules accepted in a given

society and culture. Laua (1992: 39) holds that every PU has smaller or greater

potential of expressiveness, which is an important component of the semantics of

PUs – the connotative meaning component manifests itself besides the denotative

meaning component (conceptual meaning)14

. The stability of connotative meaning

is greater and more widespread in PUs than in words, especially if evaluation (and

negative evaluation prevailing over positive) is considered.

2) Social / stylistic meaning is the meaning conveyed by a word, an

expression, a sentence, or a discourse about the social and situational context of a

linguistic expression (one and the same sentence may be uttered as, for instance, a

request or an order). Decoding an utterance one has to be aware of stylistic

variations of a language, since stylistic variation represents the social variation.

This type of meaning in phraseology facilitates understanding of the social purpose

of a verbal exchange. It renders the emotive purpose of the utterance which usually

is of positive nature.

14 The scholar states (Laua 1992: 39 – 40) that from the viewpoint of stylistic expressiveness

the greatest part of PUs in Latvian belong to the colloquial style; these PUs often possess

emotional (usually negative) expressivity. There are PUs of low colloquial (slang), poetic, as

well as neutral language style. According to Laua (ibid.: 40), the evaluation of the PU

expressiveness does not depend on an individual’s subjective perception.

69

3) Affective meaning is a reflection of the speaker’s/writer’s personal attitude

to the audience (listener/reader), the subject-matter of the utterance or the whole

discourse. The affective meaning usually expresses negative attitudes or feelings;

the speaker/writer uses various linguistic means to express insults, flattery,

exaggeration, or sarcasm, and PUs are useful means to convey this type of meaning

in an indirect manner.

4) Reflected meaning comes into existence when a linguistic unit has more

than one conceptual meaning. In such cases intending to use one sense of a word a

speaker/writer may provoke the situation that another sense of the word is

perceived. We might hypothesize that the reflected meaning of words influences

also the use of PUs containing such words as constituents, but to assert it a special

experimental study should be carried out.

5) Collocative meaning. Collocation is a generic term for different instances

of co-occurrence of meaning, i.e. in a particular combination a word acquires a

particular meaning, which may differ significantly from its conceptual meaning. In

phraseology we might remember the concept of phraseologically bound meaning

distinguished by Vinogradov (Виноградов 1947).

PUs represent instances of meaning collocation as they can be and often are

read on two levels of meaning – the literal and the figurative (idiomatic) level (the

exceptions being the PUs the components of which are not used as individual

words in a language any more, e.g., kith in kith and kin, caboodle in the whole kit

and caboodle, fro in to and fro), ļekas in laist ļekas vaļā).

What concerns the discoursal use of PUs the collocative meaning is of great

significance when intending to produce, as well as to analyze the use of various

patterns of instantial stylistic use of PUs in discourse. It especially refers to such

patterns of instantial use of PUs as insertion and substitution, for to produce an

adequate instantiation and thus also the target conceptualization of a PU it is of

vital importance to consider the collocation potential of the preserved and the new

elements of a PU.

III Thematic meaning is “determined by the way speakers present what they

are speaking about (the theme of their utterance) in relation to particular contextual

presuppositions” (Lyons 2002: 154) and hence it operates mainly on the level of

sentence. Thus a sentence in the active voice differs from a sentence with the same

conceptual meaning in the passive voice. It is also possible to make particular parts

of a sentence (e.g., the subject, the object, or the verb complement) more prominent

through focus, theme (topic) or emphasis. Thematic meaning helps us to understand

the message and its implicatures in the way intended by a speaker/writer.

The above-discussed approach to meaning typology from the perspective of

meaning as use pertains to the view of linguistic meaning that takes into account

both semantics and pragmatics. The research into conceptual meaning is focused on

the linguistic system, but the study considering associative and thematic meaning,

i.e. other types of meaning, considers socio-psychological, situational and

contextual constraints. The types of meaning complement each other for

70

speaker’s/writer’s ability to encode and convey the message and for

hearer’s/reader’s ability to decode and interpret the message received in a way as

intended by writer/speaker.

Notwithstanding the similarities as to the types of meaning that individual

words, PUs and collocations may have, there are considerable differences between

meaning and use of PUs, words and collocations.

Considering the word equivalence theory from the viewpoint of semantics, it

should be stated that words and PUs may be considered equivalents only if the

comprehension of PUs and words is discussed – in both cases the meaning emerges

in a language-user’s mind instantaneously, provided the language-user recognizes a

PU and knows its phraseological meaning in a corresponding culture. This is a

view characteristic of cognitive linguistic and psycholinguistic research: a PU is

often viewed as a type of “a long word” the meaning of which is accessed directly,

i.e. without prior decomposition or analysis of its constituents (e.g., this model of

retrieving the meaning of a PU is referred to as the direct access hypothesis by

Gibbs (1984, 1999, 2002), the direct look-up model by Glucksberg (1993: 4; see

also Gibbs and Colston 2006: 838-839). But there are also experimental studies that

have proved the opposite – the reader/hearer tries to interpret a PU word by word

literally, and only if s/he does not come up with a satisfactory interpretation s/he

switches to figurative interpretation.

In Russian linguistics the main difference between word meaning and

meaning of PUs is often determined as the diverse character of imagery (see

Солодуб 1997). In lexical (i.e. word) meaning imagery is said to be more

concretizing than in phraseological one. In the basis of semantics of a PU there lies

a phraseological image or that obvious conception on the background of which the

integrated meaning of a PU is perceived as non-compositional and transferred, as a

metaphorical or metonymic derivative, which has appeared in the result of

complete transference of meaning of the initial meaning of a prototype word

combination. Having analyzed English empirical data, Kunin (Кунин 1984: 187)

states that the inner form of PUs is the mental image underlying their actual

meaning and defines the image as the sum of the literal meanings of their

constituents. The scholar considers the “living” inner form being an element of the

semantic structure of PUs. The same understanding of phraseological image is

shared by Cristina Cacciari and Sam Glucksberg (1995: 52), Dobrovol’skij and

Piirainen (2005: 14-17). Dobrovol’skij and Piirainen (ibid.) discuss the image

component as one of the two criteria to distinguish figurative units from non-

figurative ones (the other criterion is additional naming). Image component is said

to be the second conceptual level possessed by figurative units “at which they are

associated the sense denoted by their literal form” (ibid.: 14). The image

component is viewed as a part of the semantic structure which “can be responsible

for combinatorial restrictions” of figurative units. It is the “synchronically

identifiable ability of a linguistic unit to denote its referent not directly but via

another concept” (ibid.: 16). A similar view is shared also by Andreas Langlotz

71

(2006) in discussing the literal scene of an idiom. To conclude, the system of

phraseological images is understood as two-level semantics that manifests itself in

the transfer of nomination, i.e., combination of two concepts – the initial one – the

image basis, image component, image, or the literal scene – and the one that is

compared to the initial concept.

Meaning of words used in PUs is different from their individual meanings.

Words – components of PUs, especially of opaque PUs (PUs with complete

meaning transfer), are delexicalized and desemantized; and their selections are

dependent on each other, i.e. the collocative meaning is of great significance.

The main difference between collocations and PUs can be illustrated by

making use of a continuum where collocations and PUs with meaning transfer

would take places at the opposite ends of this continuum: transparent → opaque.

Both collocations and PUs show greater or lesser stability in terms of lexical

variation potential, as well as in terms of meaning transfer, but collocations are not

idiomatic in meaning. PUs imply some rhetorical force (see, e.g., Moon 1992 b),

and this explains the extensive use of PUs as euphemisms and intensifying

expressions.

Thus PUs can be said to be relatively stable sequences of words which,

differently from collocations, are recognized culturally or stylistically as

expressions in themselves. Collocations, in their turn, in most cases are neutral in

terms of style, i.e. they possess conceptual meaning but are void of associative

meaning. PUs, on the other hand, can be seen as at times inappropriate in terms of

formality of a situational context.

1.2.2.2. Intrinsic Features of Phraseological Units: Idiomaticity,

Motivation, Non/Compositionality, and Institutionalization

Scholars dealing with phraseology determine the main feature of PUs as their

idiomaticity; the phenomenon often referred to in terms of transferred,

metaphorical, figurative, isolated, and even anomalous meaning, which is the result

of diachronic process of idiomatization, interpretation of meanings the constituents

acquire when used in discourse and the communicative functions of a PU in

comparison with its possible literal reading and, hence, compositional meaning. It

is considered to be the core of the notion of PUs. The major question related to the

idiomaticity of phraseological stock of a language is to state how idiomatic PUs

are, i.e., how unpredictable the meaning of a PU is from its literal counterpart:

some PUs are completely idiomatic and the words constituting the PU seem to have

no sensible meaning of their own; some PUs can be read on both literal and

idiomatic level, which are used alongside; some PUs are only partially idiomatic.

According to Fernando and Flavell (1981), the degree of idiomaticity is determined

by the condition whether a PU has genetically originated as a free word (sit on

one’s throne, read a sermon to somebody, pigs in clover; izspēlēt trumpi (play

one's trump card), izlikt cilpas (to lay snares)).

72

Motivation is traditionally defined as the link between literal and idiomatic

meaning, i.e. to what extent literal reading of components participates in making up

the idiomatic meaning. Barkema (1996: 128-129) criticizes the fact that

compositionality and motivation are regarded as one and the same semantic

characteristic (as in Fernando, Flavell 1981). We share his opinion that these are

two different types of characteristics: compositionality is the “relationship between

basic senses of the lexical items in an expression and the meaning of the whole

expression”, and therefore it is not restricted only to idiomatic expressions, but also

concerns lexicalized literal ones (e.g., bed and breakfast). Motivation, in its turn

depends on the language user’s judgement about the relations between the literal

and institutionalized figurative meanings of PUs. This falls in line with the

distinction made by Cruse (1986: 44) between opaque as a form of motivation and

translucent as a form of compositionality.

The meaning of many PUs partially is a function of the constituents of PUs

(see, e.g., Cacciari, Tabossi 1993; Dobrovol’skij, Piirainen 2005). Cognitive

linguists and psycholinguists focusing on and trying to account for the conceptual

foundations of language use are at present reviewing the traditional concept of

phraseology; and therefore they consider that meanings of many PUs are motivated

by people’s conceptual knowledge (see, e.g., Langacker 1986, 1987, 2008; Lakoff

1987; Fillmore, Kay, O’Connor, 1988; Gibbs and Nayak 1989; Gibbs and O’Brien

1990; Baranov and Dobrovol’skij 1996). Such an assumption is, in its turn, being

criticized and there are experimental proofs that instead of reflecting conceptual

structures, people’s intuitions about idiom transparency reflect the mind’s

interpretative strategies (see Keysar, Bly 1999).

Institutionalization is another semantic aspect of PUs, as to become

recognized as a PU a word combination has to become recognized by most of the

speech community. Institutionalization means that a word combination undergoes a

gradual process of lexicalization: a word combination is lexicalized when it has

become restricted morpho-syntactically and collocationally, i.e. transformationally

deficient, and/or is no longer compositional (Barkema 1996: 135).

Institutionalization with lexicalization as an embedded process is a sociolinguistic

process: a literal or metaphorical word combination gradually becomes more and

more frequently used within a language community (i.e. it becomes current)

because of its specific meaning and/or pragmatic function.

Thus we can conclude that PUs are distinguished form other word

combinations due to four features: idiomaticity, partial compositionality or non-

compositionality, institutionalization, collocational and morpho-syntactical

restriction within the units.

1.2.2.3. Base Form of a Phraseological Unit

Since the research focuses on the use of PUs in discourse, the base form of

PUs is discussed in brief. A great number of earlier studies on phraseology have

73

been focused exactly on PU base form, considering both its formal and semantic

features. Base forms of PUs are to be taken into account when assessing discoursal

uses of the language phenomenon under discussion.

Naciscione (2001: 19) states that base form is the form to which other forms

of the PU can be related and with which they can be compared; practically it is the

dictionary form and meaning. It is “the simplest morpho-syntactic form that the

expression can take” (Barkema 1996: 141). It is the form of a PU outside discourse,

used as a base when assessing variations of PUs in use.

The base forms of PUs have a number of inherent stylistic features that are

realised in discoursal use. Considering the PU base form the notion of literal-scene

of PUs as described by Langlotz (2006) should be discussed, since this is what we

take into account in order to identify and interpret the patterns of instantial stylistic

use of PUs in discourse. Literal scene stems from the literal meaning of PU

constituents. It is a picture evoked by the literal reading of a PU and it shapes the

idiomatic meaning of a PU usually through metaphoric or metonymic transfer. But

here it should be mentioned that not all PUs can be attributed literal scenes either in

English or in Latvian; there are PUs containing unique constituents which are not

used (or do not appear) outside a given PU, e.g., kith and kin, put the kibosh on

something; maksāt ragā (arī ciet) – sar. ‘noteikti, katrā ziņā maksāt’ (‘to be sure to

pay’, ‘to pay up’).

Outside a context most of PUs (especially those with complete transfer of

meaning) are non-predictable unless their meanings are known. However, used in

discourse the meaning of a PU can be prompted by both textual and situational

context. The variations introduced into the form and thus also the semantics of a

PU are made possible and determined by these two contexts.

1.2.2.4. Semantic Categorization of Phraseological Units

The analysis presented in the Thesis relies on Naciscione’s discourse-based

approach to the study of PUs (Naciscione 2001, 2010) and the semantic

categorization of idioms worked out by Fernando (1996: 72), which in its turn is

based on Halliday’s work on functional grammar (1985).

According to this categorization ideational PUs may signify actions,

situations, events, attributes, evaluations, people or things, and emotions. In our

research these semantic categories are identified both for base forms of PUs and for

their discoursal uses elicited form English and Latvian newspapers and entered into

the corpora.

Is is noteworthy that the semantic categories of action and situation may

sometimes pose a difficulty for categorization: since action and situation are in

most cases signified by verbal PUs it is necessary to find out what a verb denotes:

if a verb denotes an activity where some purposeful energy is applied, it is

considered to signify an action, otherwise it signifies a situation.

74

The semantic categorization developed by Fernando (1996: 72) can be

elaborated on by sub-categorizing the category action into physical action and

mental activity; the category situation into two sub-categories, namely, physical

state and emotional state; and the categories evaluation and emotion into positive

and negative. However, we should note that there are very few PUs (at least in the

corpora compiled within the framework of the present research, but the data

collected from a different type of source might yield different results), which

signify the two last categories distinguished by Fernando. It especially concerns the

category of evaluation: it usually is coupled with some other category since many

PUs have emotive or stylistic connotation inherent in their meaning.

We have added two semantic categories to the system of semantic

categorization, which Halliday (1985: 108, 150) considers belonging to the

category of circumstance (location of an event in space and time, its manner or its

cause), but have been omitted in the categorization proposed by Fernando (1996),

i.e., the semantic category of time (including frequency, interval and duration) and

that of place (including distance). But, differently from Halliday, we consider

manner being a sub-category of the semantic category of attribute, as in

phraseology it tends to characterize and thus signify a feature of a man, a thing, an

action, an event, or a situation.

Thus the scheme we will use in the analysis of semantic categories is:

ideational PUs both in base forms and in discoursal uses may signify: an action, an

event, a situation, an attribute, evaluation, a man, a thing, emotion, a place, time.

Hence we may conclude by stating that the data collected is approached from

three perspectives: firstly, the type of use of PUs in discourse (core use or instantial

stylistic use) is stated, secondly, we find out and state the semantic category that a

PU signifies in its base form and in a given discourse and establish whether there is

any categorial shift, and, thirdly, we state what variations the discoursal use brings

into the phraseological semantics of a given PU and discourse as such, i.e.

specification, intensification, weakening, or extension of phraseological meaning.

These three perspectives have served as the classificatory basis for the empirical

analysis of the use of PUs in discourse of English and Latvian newspapers.

2. PHRASEOLOGICAL UNITS IN DISCOURSE OF ENGLISH AND

LATVIAN NEWSPAPERS

As already stated, the object of the research is the semantic aspect of PUs as

used in English and Latvian newspapers, the focus being on both the core use and

the patterns of instantial stylistic use of PUs. The qualitative research methods used

in analyzing the occurrences of the use of PUs in newspaper discourse allow for the

description and interpretation of the data collected: distinguishing the type of use

(core use or instantial stylistic use), stating semantic categories and semantic

category shifts through the comparison of the base forms and the discoursal uses of

PUs. The statistical analysis of the corpora yields the results on the proportion of

75

core use and instantial stylistic use as well as on the proportion of various patterns

of instantial stylistic use of PUs and their semantic categorization.

The corpora of PUs studied within the present research have been built up by

means of intensive collecting of extracts featuring PU use from English and

Latvian newspapers: The Times, The Sunday Times, The Guardian, The

Independent, The Telegraph, Latvijas Avīze, Diena, Neatkarīgā Rīta Avīze. No

word count is possible, as the extracts were elicited accompanied by the context

influenced by or influencing the meaning and the form of a PU only, and to state

the frequency of occurrences of PUs within the newspaper discourse was not the

objective of the research. We might assume that the frequency of the use of PUs

varies depending on the section or sub-domain of newspaper in which they occur

(politics, economy pages, sports, social life, etc.), but we have considered the use of

PUs in undifferentiated texts across entire newspaper issues apart from

advertisements, entertainment pages, and reprints of literary works15

. The number

of extracts featuring various types of discoursal use of PUs is 2,000 (1,000 from

English newspapers (see Appendix 2) and 1,000 from Latvian newspapers (See

Appendix 3)), but uses of individual PUs collected number approximately 1,330 in

English and 1,340 in Latvian; they are listed in two tables in Appendices 2 and 3

(for the two languages: English and Latvian) in the first column of which PUs are

given in their base forms, their dictionary meanings are provided, and their

semantic categories in base form are identified; another column of the table

contains the extracts featuring PU usage in newspaper discourse and here the

semantic categories of PUs in discourse are identified; the third column presents

the analysis of the type of PU use and the variation pattern applied in discourse and

the resultant effects on PU semantics.

2.1. Phraseological Cohesion in Discourse

In the discussion of discourse, there have always been arguments and

confusion about what makes strings of words or strings of sentences a discourse.

To use a language does not mean merely to produce separate sentences but rather to

use sentences for the creation of a particular discourse. According to Halliday and

Hasan (1976: 1-2), a discourse is a unit of language in use.

Any discourse is created by means of cohesion. A discourse becomes a

structural and semantic unit when its elements cohere with each other, i.e. cohesion

in a discourse depends on a set of relationships promoting it; cohesion facilitates

the establishment of continuity between the parts of a discourse.

The question of cohesion and coherence has been studied by many linguists,

but their opinions on these two notions differ. Some (e.g., Crystal 1985) hold that

cohesion realizes the relation between meaning and its super forms and coherence

15 On the peculiarities of newspaper language and the publicistic style in general see Liepa

2011: 85-88.

76

realizes the relation between meaning and the context. Some scholars (Brown and

Yule 1983) hold that when people interpret a discourse they do not need textual

markers (cohesive ties), and they assume that the discourse is coherent and make

the interpretation on the basis of this assumption. In some other works cohesion is

viewed as the lexical and grammatical devices in a text and coherence is the effect

realized by these devices.

Newspaper discourse, as well as reporting in general, has a style and a

language of its own. Since newspapers usually report the news in brief, a journalist

has to present the most essential parts of the news in the most economical way

possible, while attracting and keeping the reader’s attention. Another aspect is that

when studying newspaper discourse one should take into account also the cultural

and/or social context of the event discussed. As to the use of PUs in newspaper

articles and their involvement in the creation of cohesive ties in this kind of

discourse, we should say that phraseology is a very useful resource in producing

concise messages that carry “a lot of meaning” as they are figurative and based on

some image or rather a picture.

In reference to PUs as such it should be said that the base form of a PU is

cohesive in itself, i.e., when a PU is not even used in a discourse. It is the basis of all

possible uses of a PU in discourse as it provides for the very existence, development

and sustainability of the PU in use (Naciscione 2001: 22). Thus, let us consider the

example of a PU to kick the bucket or Latvian PU nolikt karoti (literally: put down a

spoon) both meaning ‘to die’, but, imagine one substitutes the component bucket or

karote by some other noun, e.g., kick the box or nolikt dakšu. Nobody will consider

these word combinations being PUs because the intrinsic cohesion between the

components of the PUs and thus the figurative meaning is lost.

Having considered the question of cohesion in core use of PUs, Moon has made

an exhaustive study of various types of cohesive effects, which are grouped into

grammatical cohesion (provided in text through reference, substitution), lexical

cohesion (repetition, synonymy) and semantic cohesion. The scholar states that the

cohesiveness of fixed expressions and idioms is always partly lexical, since they are

a lexically determined subset of the lexicon, while all other cohesive ties are

semantic, since they make texts meaningful (Moon 1998 a: 278-286).

Core use of PUs realizes and highlights the stylistic potential of the base form.

This stylistic potential operates as a means of cohesion and helps to understand,

interpret and explain the stability of phraseological form and meaning (Naciscione

2001: 26). PUs make the discourse, in which they are used, stylistically marked and

coloured. Instantial stylistic use of PUs plays a special cohesive role in the creation

of text, drawing upon the cohesive ties of the base form of the PU (Naciscione 2002

a: 537).

Cohesion of PUs in discourse can be considered one of the functions of a PU in

use – the text-forming function alongside the informational, stylistic, evaluative,

situational, modalizing, organizational, interpersonal and other functions (Moon

1998 a: 217-219). Thus, phraseological cohesion secures continuity of

77

phraseological ties in discourse, which is achieved by semantically and stylistically

related items that are part of one instantiation of a PU in successive parts of a

sentence or sentences.

Another question to consider in reference to newspaper discourse is the kind

of cohesion that links headlines and the articles following them. This cohesion is

sometimes of the lexical kind: a word in the headline indicates the thematic field of

some important number of words and word combinations which follow. Scholars

studying the print media state that one of the main functions of headlines is to

summarize the contents of the article which it introduces, and in many cases it is

true, for example, the article under the headline containing the PU blow/take the lid

off something also lift the lid on something – ‘to cause something bad that was

previously kept secret to be known by the public’ (CID) discusses the book written

by a Polish cleaner, which became a best-seller in a week and in which she tells

about the Germans’ habits, way of life and their attitude to the people they employ

at home.

Polish cleaner blows the lid on 'dirty' Germans

(The Independent. 11.01.2011. T. Paterson. Polish cleaner blows the lid on

‘dirty’ Germans.)

By telling us what the story is about the headline creates definite expectations

about the contents of the article, its style, lexis and point of view, among other

things. Through creating expectations about the lexis that will be used in the body

of the article, the headline is a powerful means of cohesion production in

newspaper discourse.

John Morley has proposed an interesting idea in reference to newspaper

headlines – he writes about Aunt Sallies16

– expressions which are used only to be

easily countered (Morley 2009: 13). Aunt Sallies usually occupy the sentence

initial or thematic position.

To conclude, first of all, cohesion not only operates at the componential level,

but can help to structure the discourse, in the present case, in newspapers. Headlines

are particularly powerful not just in indicating the theme which the following article

will discuss but also, sometimes, in suggesting the kind of argumentation that the

author will apply in the body text of the article. As to PUs as Aunt Sallies, we might

say that being used in thematic position (e.g., a headline) they trigger evaluation in

the form of counter arguments and thus facilitate the creation of cohesion in the

discourse.

16 Aunt Sally /’sali/ noun 1 an effigy of a woman at which objects are thrown at a fair; 2 an

easy target of criticism or attack.

78

2.2. Variations of Phraseological Units in Discourse: Their Use and

Context-Dependent Semantic Implicatures

One of the aims of journalists’ writings is to promote the distribution of the

newspaper they are working for, therefore one of their objectives is to attract as

many readers as possible and this can be done by presenting news in a

comprehensive, appealing, and intriguing way. The use of PUs is one of the

techniques used to attract readers’ attention. Used in headlines of newspaper

articles they serve as eye-catchers and make a reader think as their overall meaning

cannot be perceived from the sum of the meanings of their components. In case a

reader does not manage to recall this meaning he is “forced” to continue reading to

understand the message. If a PU is not used in its conventional form and meaning

we can speak of instantial stylistic use of PUs and such use helps journalists to

achieve striking effects. Some of the commonest techniques of instantial stylistic

use are: insertion, addition, substitution (replacement), ellipsis (deletion) of some

element/s, permutation, etc. The use of these techniques may lead to the emergence

of such patterns of instantial stylistic use as phraseological allusion, extended

phraseological metaphor, dual actualization, and cleft use.

Thorough research of phraseology of any language comprises not only the

analysis of semantics of PUs in their base form, i.e., out of context, but also the

attempts to discover and account for the mechanisms of variation PUs undergo

when used in discourse and the semantic implicatures triggered by them.

The term implicature was first introduced by the philosopher H. Paul Grice in

1975 to denote the act of meaning or implying something by saying something else

(Davis 2010: 9) in relation to different maxims and sub-maxims of the cooperative

principle (Grice 1989: 25 – 30). According to Wayne Davis’ Idiom Theory (2010:

20 – 21) many idioms are known “to have evolved from metaphors, euphemisms,

and other figures of speech, which are forms of conversational implicature”; it

follows that PUs are viewed as lexicalized generalized conversational implicatures.

In accordance with the Relevance Theory (Sperber, Wilson 1995), relevance is a

matter of degree; it depends on the cognitive effect and processing effort. Within

the framework of this theory the term explicature is introduced to denote what is

said explicitly – the literal meaning of an utterance, the term implicature is reserved

for denoting what is not said explicitly. Strong implicature is said to have high

cognitive effect with low processing efforts, while weak implicature is the result of

a hearer’s consideration of extensive context aimed at interpretation of an

utterance. Thus we can conclude that being conventional, partially compositional or

non-compositional in meaning PUs are not explicit, they are living conventional

implicatures – they convey strong implicatures by the very phraseological meaning.

Besides this, the situational context, in which a PU is used, may facilitate a PU

triggering a number of weak implicatures on the part of the reader.

PUs serve as symbolic standards for the writer’s / speaker’s purpose to encode

a target conceptualization, which is determined by and should comply with the

79

situational context. Introducing any variations in the constituent structure of a PU

one has to take into consideration to what extent the literal scene of a PU can be

manipulated to meet the requirements of a particular usage-event. The literal and

the target scene are functionally related: the literal scene functions as an

(alternative) model for the target. It can be varied with the aim to produce the

context-specific meaning. The variation potential of a PU, as well as its variation

restrictions, depends on its semantic and formal structure. If the literal scene of a

PU cannot be evoked, it can hardly be varied for the communicative purposes of a

specific usage-event, i.e. PUs can be varied only provided there is a motivating

conceptual basis.

Any discourse is meant for somebody, it has its target audience; therefore it is

essential to consider the role of reader/listener, i.e., the receiver and decoder of the

message encoded.

According to the Configuration Hypothesis proposed by Cacciari and Tabossi

(1988) PUs are understood word by word as any other strings of literally used

words until the receiver has enough information to identify the PU and thus recall

its figurative meaning.

Naciscione (2001: 35-45) discusses four steps that are necessary to take in

order to successfully identify and interpret an instantiated PU in discourse:

recognition, verification, comprehension, and interpretation. The discoursal

features of instantial use and the stylistic message of it are examined at the final

stage of discourse processing. The hearer or reader should consider the literal and

figurative meaning of a PU (literal scene → target conceptualization); he should

find all the cues and understand the message.

As to the constraints on PU discoursal variation (see Langlotz 2006: 220-222),

they are the following: recognisability (exactly due to recognisability PUs may be

subjected to variation), compatibility (any formal modifications of the literal scene

must be in accordance with the idiomatic meaning), and grammaticality (any

variation introduced into the formal structure of a PU must comply with the

grammar of the language considered).

Interpretation of the instantial stylistic use asks for considerable cognitive

effort, the extent of which depends on the degree of variation of a PU. Discoursal

variations of PUs can be inconspicuous and thus even pass by unnoticed by the

reader/hearer; and these variations can be highly conspicuous and produce a

number of effects and arouse various emotions and reactions on the part of the

reader.

2.2.1. Core Use of Phraseological Units

The use of PUs in discourse is connected with the changes in their structure

and/or semantics. These changes can be introduced merely to fit the PU into the

discourse and they change neither the form nor the overall idiomatic meaning of a

PU (see Naciscione 2001: 23-33). This use of PUs does not (or, at least, it should

80

not) cause any difficulties in the cognitive process of decoding performed by the

reader/hearer provided he knows the meaning of a PU.

The variations introduced into PUs in their core use can be various: negation,

tense variation, modality variation, article variation, number variation, the use of

diminutive, permutation (passivization and fronting/topicalization, metathesis,

conversion, compounding), the last being positioned somewhat on the border

between the core and the instantial use of PUs as some scholars consider them to

belong to the type of core/usual use (see, for instance, Langlotz 2006), others view

them as the patterns of instantial stylistic use (see, for example, Naciscione 2001,

2010). Having done the research, we can make a conclusion that it is hardly

possible to draw a strict demarcation line between the core use and the instantial

use of PUs in discourse; the decision will often depend on the nature of a PU that is

subjected to one of these variations: the more opaque, non-compositional and

invariable the PU is, the more striking the effect will be, while with partially

figurative PUs, as well as those with variable components and more flexible

grammatical structure (e.g., verbal PUs in active voice that can be used in passive

or vice versa) these patterns might be referred to core use.

But we cannot but admit that any grammatical transformation (Fernando

1996: 54) within usual variant (Langlotz 2006: 199) or core use (Naciscione 2001,

2010) result in some, though minor semantic variation. Thus an article variation

influences the lexical semantic category of reference: it either adds definiteness to

or deprives a PU noun phrase of it (in case a PU component in the base form has

the definite article). Tense variation in PUs having verbs as their constituents

changes the time reference, though not introducing any variation in the figurative

meaning of the PU. Variation in the lexical semantic category of tense influences

not only the verb and the PU but the whole sentence or clause, thus making it

possible for writers to refer their messages to the time of events discussed.

Modality variation allows for 1) manifesting one’s attitude towards the message

conveyed, i.e. towards the truth of one’s assertions (epistemic modality); 2)

expressing obligation, permission or suggestion (deontic modality) (Finegan 1994:

174); 3) indicating that the writer / speaker is not sure of the truth of an utterance or

if it has been written or said by someone else (evidential modality)17

. Number

variation changes the number of referents and when applied to PU noun phrases it

is often used to create cohesive ties between a PU and its linguistic environment,

but sometimes may result in instantial stylistic use and bring about quite striking

semantic effects. Another variation is the variation of the degree of comparison of

adjectives and adverbs that are used either to compare or to emphasize some feature

expressed by a PU or one of its constituents.

Taking into account that we consider the use of PUs in newspaper discourse

in the contrastive aspect, the data collected testify to the fact that syntactic

variations (and metathesis – the transposition of constituents in a PU – in

17 For a thorough discussion of various types and sub-types of modality see Palmer 2001.

81

particular) are used in Latvian much more frequently than in English and can be

referred to core use, but in English it usually results in fronting (or topicalization),

which can hardly be considered core use. According to the data collected,

conversion (especially the one achieved by means of compounding), on the

contrary, is more characteristic of English and it usually results in the instantial

stylistic use (phraseological allusion). This can be accounted for by the typology of

the languages under consideration: Latvian being a synthetic language allows for

variations in word order without modifying the semantic relations between the

components of PUs much more easily than English, since in Latvian it is possible

to operate with the inflectional system to preserve those relations while in English

they are determined by the word order.

The results of the statistical analysis testify to the fact that from all the

extracts included in the corpora, the number of PUs used in core use in the corpus

of examples elicited from English newspapers is 684 PUs in 636 extracts (63, 6 %

out of 1000 extracts), but in that of Latvian newspapers the number of PUs is 605

within 578 extracts (57, 8 % out of 1000 extracts), the latter result contradicting our

hypothesis and Liepa’s statement (2011: 186) that in Latvian newspapers exactly

the core use of PUs (PUs used “prescriptively”) is very popular; it undoubtedly is

popular but not much more than the instantial stylistic use (although a reservation

should be made that the data elicited from other sources might lead to a different

conclusion).

Considering the semantic categorization of PUs in their base forms and core

use, the results are as follows: semantic shifts are not characteristic of core use;

most of PUs both in their base forms and discoursal uses belong to the categories of

situation (266 in English and 223 in Latvian) and action (259 in English and 221 in

Latvian). The next most numerous semantic category is that of attribute (64 in

English and 101 in Latvian). It is followed by the semantic category man – 27 and

15, thing – 27 and 8, event – 20 and 8, emotion – 1 and 21, time – 16 and 4, place –

4 and 4 in English and Latvian correspondingly.

As to the above-presented number of PUs encountered in the core use and the

number of PUs which have not undergone any shift in their semantic category it is

obvious that in the corpus of examples from English newspapers there are 67 PUs

(9, 8%) and in the corpus of examples from Latvian newspapers – 55 PUs (9, 1%)

the use of which features shifts in their semantic categories. The most frequent shift

is from the semantic category of action to the semantic category of situation which

results from passivization.

Taking into account the statistical data we conclude that both in English and

in Latvian newspapers most of PUs in their core use signify action, situation or

attribute; another fact worth mentioning is that while in the corpus of examples

from English newspapers we have encountered only one case of the use of a PU

signifying a person’s emotions, there are 21 such cases in the corpus of examples

elicited from Latvian newspapers.

82

2.2.2. Instantial Stylistic Use of Phraseological Units

The term instantial stylistic use introduced by Naciscione (2001: 28) is used

as an opposition to base form (a PU in its dictionary form and meaning out of

context) and core use (a PU used in discourse but in its most common form and

meaning).

There are several patterns of instantial use of PUs which do not exceed the

boundaries of a sentence, such as insertion of an element, replacement of one or

two components of a PU, addition, phraseological zeugma, inversion, periphrasis,

blending, conversion, metathesis, contamination, instantial use of diminutive. In

instantial use PUs acquire additional meaning and convey stylistic information the

nuances of which may be measured by the degree of variation if compared with the

base form of the PU.

Various patterns of instantial stylistic use or idiomatic creativity have already

been studied in different languages. Bally was one of the first linguists to state that

there is a possibility to put the components of a PU in distance from each other

(Балли 1961: 394). It is necessary to mention the great contribution of Kunin to the

establishment of fundamentals of stylistics of English phraseology (Кунин 1972 b).

Other linguists who have studied the variations of PUs in discourse are Fraser

(1970), Orlovska (1975), Cook (1994), Fernando (1996), Veisbergs (1997, 2001,

2007), Naciscione (1998, 1999, 2001, 2002, 2004, 2010), Gläser (1998), Moon

(1998 a), and others.

There are several patterns of instantial use of idioms, such as insertion of an

element, replacement of one or two components of a PU, addition, phraseological

zeugma, inversion, periphrasis, blending, conversion, metathesis, instantial use of

diminutive, which, undoubtedly being unique applications of PUs in discourse, do

not always change the overall idiomatic meaning of a PU but rather make it more

specific of the usage-event: the meaning communicated by a PU can be made

humorous or ironical, these variations can specify or emphasize what is

communicated, express a particular attitude of the writer (positive, negative,

pejorative, praising, etc.), manifest a writer’s or speaker’s identity more clearly, etc.

But, in our opinion they are to be considered structural-semantic, and not merely

structural, variations of PUs.

Considering variations influencing the meaning of PUs in discourse, we can

state that it is hardly possible to draw a clear-cut distinction between semantic and

structural PU variations, as structural variations (substitutions, additions and

insertions in particular) are those changes in a PU constituent structure that lead to

semantic variations in discoursal use of PUs.

The PUs that most easily lend themselves to different variations are those PUs

which have lively internal form, i.e. they are in active use: they do not pose any

difficulty for a reader to recall the base form of an instantiated PU. What happens

in cases of instantial stylistic use is that the image or the literal scene lying in the

basis of a PU is being renovated and revived. The choice of the type of PU

83

instantiation in discourse depends on the communicative goals of the writer, but the

significance of one or another type of instantiation is determined by the

peculiarities of the reader’s comprehension, as well as by the strength of the impact

of an instantiated PU on the reader’s thoughts and emotions. In order to account for

the context-dependent variation possibilities in phraseology a researcher has to

analyze both the internal semantic and formal features of PUs.

2.2.2.1. Insertion and Its Subtype Cleft Use: the Role of Literal Scene in

Creating Target Conceptualization of a Phraseological Unit

Being structurally divisible complexes of peculiarly used words, PUs allow

for various kinds of insertion. As to the terminology used when discussing this type

of PU variation in discourse, it should be said that there is no agreement on a single

term among the scholars dealing with it. We hold that both insertion and addition

are variations introduced into the constituent structure of a PU, they are inserted

into it rather than added to it. Our choice can be substantiated also by the COD

definition of insertion as ‘an amendment or addition inserted in a text’. However,

the distinction between these two types of PU variation by means of insertion can

be made by applying the terms external and internal (see Ernst 1981: 51-53)

variation; external variation modifies the whole PU, while internal variation affects

the meaning of a particular component of the instantiated PU.

From the discussion of the idiom variation principles presented by Langlotz

(2006: 205-224), it follows that insertions in the constituent structure of a PU may

be referred to four variation principles out of five:

Literal-scene manipulation: the inserted element is compatible with the

literal scene, i.e., it modifies a component or the whole PU if considered literally,

and the semantic effect produced is the semantic intensification, weakening or

specification of the connotative aspect of the phraseological meaning. In the corpus

of examples from English newspapers we have encountered 120 instances (from

171 PUs in 164 extracts), but in the corpus of examples extracted from Latvian

newspapers – 171 cases (out of 265 PUs in 259 extracts) of PUs with insertions, in

which exactly this variation principle has been used. Semantically its application to

PUs in discourse results in intensification (57 in English and 103 in Latvian),

weakening (12 in English and 8 in Latvian) or specification (27 in English and 45

in Latvian) of a PU meaning. There are also cases that the inserted elements

intensify and specify the meaning of a PU simultaneously (11 PUs in English and

11 PUs in Latvian) or do not produce any changes either in denotative or

connotative aspect of phraseological meaning (13 PUs in English and 4 cases in

Latvian).

Topic indication, which, if compared to the previous variation principle,

does not create a consistent literal meaning, i.e., inserted element(s) is not

compatible with the literal scene but rather specifies the phrase-induced idiomatic

meaning of a PU thus being a context-specific phenomenon (see Langlotz 2006:

84

210-211); the conventional meaning of a PU is preserved and strongly implicated

but the insertion restricts the domain in which the PU meaning is to be interpreted.

The situational context is what “lends” an element to insert, thus, if taken out of the

context, a PU with an insertion will not be considered a PU anymore. There are 55

cases of topic indication (out of 171 PUs in 164 extracts) in the English corpus and

81 cases (from 265 PUs in 259 extracts) in the Latvian corpus of examples of

discoursal use of PUs.

Topic-related literal-scene manipulation. This is the case when a new

element introduced into the structure of a PU is compatible with both the literal

scene of the instantiated PU and its figurative meaning. The topic-related literal-

scene manipulation is to be classified as wordplay because it involves ambiguity:

the inserted elements demand literal reading while the PU standard is to be read

idiomatically. This, as well as the case of ambiguation proves our hypothesis that

contrary to the traditionally accepted viewpoint that dual actualization is purely

semantic pattern of PU instantiation, it can be created by means of structural (and

lexical in particular) variations.

Ambiguation (including punning): a “creative evocation of multiple

referentiality” (Langlotz 2006: 214). A novel literal meaning is created by inserting

an element that has its own reference in the usage-context. This is a context-

dependent variation principle. The essence of it lies in the fact that the inserted

element fits well into the literal scene of a PU, but is induced by the situational

context and is to be read literally.

Insertion has proved to be a widespread pattern of instantial stylistic use of

PUs in newspaper discourse both in English and Latvian. Thus the corpus of PUs

elicited from English newspapers contains 164 (16, 4 %) extracts exemplifying

insertion, and the corpus of PUs elicited from Latvian newspapers – 259 (25, 9 %)

extracts featuring different types of insertion.

The semantic categorization of PU base forms testify to the fact that in both

languages under consideration most of PUs subjected to insertion of an element are

PUs signifying action (physical or mental) and situation (physical or mental state)

but the least number of PUs with inserted elements signify a man, a thing, event,

place and time. As to the shifts in the semantic categories of base forms and

discoursal uses of PUs it should be stated that in case of the instantial insertions

they do not change very frequently. Thus, the statistical analysis has shown that in

English there are 28 (out of 171) PUs, that the semantic category of a base form

and discoursal use has changed. In the corpus of PU usage events elicited from

Latvian newspapers we have encountered 64 (out of 265) cases of category shift.

Insertions are introduced into PUs with the aim to specify, intensify or

weaken the meaning of a PU. Basically, insertions can be of two kinds: simple

insertions and insertions due to which more complicated patterns of instantial

stylistic use are brought about (cleft use and dual actualization of PUs in

particular).

85

Specification of phraseological meaning can be achieved by: insertion of one,

two or compound adjectives; insertion of a noun in an attributive function; insertion

of an adverb; insertion of a pronoun and an adjective; insertion of an adverb and an

adjective; insertion of an adverb and a noun in attributive function; insertion of a

free word combination; insertion of a remark or comment on one of the PU

components; insertion of another PU or a stable word combination of non-

phraseological character; insertion of a parenthesis (indicating the source of

information (as the saying is, as people say, smb. said, believed, etc.), a writer’s

attitude to or evaluation of the message conveyed, the relation with other messages

or with a broader context) which results in the instantial pattern of cleft use. “Cleft

use splits up the PU, at the same time retaining a set of stylistic and semantic

resources for linking it into an entity, insuring cohesion in discourse” (Naciscione

2001: 92). In our corpora this type of discoursal variation has not been encountered

very frequently: there are only 7 cases in English and 9 cases in the corpus of

Latvian newspaper excerpts. The insertions of this type may considerably separate

the components of a PU: one part of a PU may be placed in the beginning but the

other – in the end of a sentence. In cleft use a PU may be torn apart and its parts

used in different sentences.

Intensification of phraseological meaning is achieved by the insertion of one,

two or compound adjectives (sometimes insertion of adjectives results not only in

simple intensification of phraseological meaning, but even in a hyperbole. In case

there are several adjectives inserted, one of them may intensify the meaning while

the other may specify it); insertion of an adverb (entirely, quite, thoroughly, too,

very much); insertion of an adjective and an adverb; insertion of a numeral may

create a hyperbole; insertion of word combinations (any amount of, more than, a

variety of); insertion of a parenthesis or a comment on a PU component; insertion

of a stable word combination (English – a lot of, more and more, Latvian – milzum

daudz).

Weakening of phraseological meaning: insertion of a word or a word

combination like almost, a bit of, a little, a trifle, rather, a sort of, a kind of, some;

gandrīz, mazliet, nedaudz, necik, diezgan, kāds).

To conclude, insertion is a productive means of PU instantiation and thus also

of the semantic elaboration. Insertion is often used alongside other patterns of

instantial stylistic use thus resulting in the concurrent use of a PU. The data of our

corpora contains 36 instances in English and 73 cases in Latvian that insertion is

accompanied by some other variation, most frequently the other variation is

substitution of one or more elements of a PU. Due to this, it is rather difficult to

carry out the statistical analysis as to state which is the leading pattern of

instantiation of a PU in discourse turns out to be a very complicated (and rather

subjective) task.

86

2.2.2.2. Substitution as a Means of Producing Context-Specific Meaning

of a Phraseological Unit

Substitution (or replacement) as a pattern of PU variation in discourse is

similar to insertion in a number of aspects: 1) a substitution is or is not compatible

with the literal scene of an instantiated PU base form. In the first case the literal-

scene of the PU is manipulated, while in the latter case the topic is indicated, i.e.

the substitution is dependent on the textual and/or situational context and does not

produce consistent literal scene of the PU; 2) a substitution may well match both

the literal scene and the target conceptualization of a PU, in this case the topic-

related literal-scene manipulation takes place and such a substitution always evokes

a wordplay as it can hardly be attributed idiomatic interpretation and therefore is to

be read literally. We consider it being a type of dual actualization, namely, the dual

actualization on the basis of one or more components of a PU; 3) the substitution of

a PU component or components may result in specification, intensification, and

weakening of the phraseological meaning; 4) the same as in the case of insertion,

also in the case of substitution the shifts between the semantic categories of PU

base forms and their discoursal uses are not frequent and in most cases they appear

as the results of other variation patterns such as conversion, deletion, and

derivation.

Within the corpora of the PU uses in newspaper discourse we have

encountered 113 extracts (11, 3 % out of the whole corpus) containing PUs that

have been subjected to substitution in English newspapers and 122 cases (12, 2 %

of the whole corpus) in the Latvian ones. But, the number of substituted elements

in English is 119, while in Latvian it is 151. As to the semantic relations between

the components of PUs and their substitutions (they can be clearly distinguished in

40 cases in English and 34 cases in Latvian) it should be stated that the most

widespread variation within this pattern of instantial stylistic use applied in

newspaper articles is the synonymic substitution, i.e., a PU component is

substituted by its synonym: 33 cases in English and 24 in Latvian, other semantic

relations (antonymy – 6 in English and 7 in Latvian, hyponymy – 1 and 3 in

English and Latvian correspondingly) not being exploited so often.

There are also eight cases in English and none in Latvian where the

substitution is based on homophony, but as they feature the topic-related literal-

scene manipulation and thus evoke ambiguity, they are discussed in the subchapter

focused on the pattern of dual actualization of PUs.

The use of synonymic substitutions most often results in the intensification of

meaning or it does not introduce any considerable change in semantics;

intensification of meaning is brought forward by using a synonym that denotes the

same phenomenon, but intensifies some particular feature of the phenomenon, be it

size, amount, force, or tempo of an action; weakening of phraseological meaning is

achieved if the element substituting a PU component helps the author to make the

message conveyed sound less aggressive.

87

The semantic relation of antonymy is used to specify the meaning of the

message conveyed by a PU.

The scarcity of the extracts featuring the substitution of a PU component on

the basis of hyponymy allow for the conclusion that this type of variation is a rare

phenomenon both in English and Latvian newspaper discourse.

Considering the statistics presented above, it is obvious that not all the cases

of substitution can be attributed to a particular underlying semantic relation; there

are a lot of examples that substitutions are induced by the communicative aims

pursued by the authors of newspaper articles. In these cases the influence on

semantics of PUs usually is the specification of meaning and the underlying

variation principle is the topic indication.

To summarize the discussion on the semantic changes that are introduced into

the PU discourse by the use of the instantial pattern of substitution we offer the

table below, the data testify to the fact that the most frequent change in both

languages is the specification of PU meaning, it is followed by the intensification

of meaning, no change in semantics and the weakening of meaning.

Table 1. The semantic changes in PUs with the instantial substitution of

component/s.

Change in PU

semantics

English

newspapers

Latvian

newspapers

Specification of meaning 72 60

Intensification of

meaning

25 46

Intensification and

specification

4 4

Weakening of meaning 1 2

No change 14 30

The results of the analysis of semantic categories of PUs in their base forms

and discoursal uses are the following: the greatest number of PUs signify situations

and actions both in their base forms and the discoursal uses: there are 47 PUs in

English and in 41 PUs in Latvian signifying various situations, and 34 PUs in

English and 5 PUs in Latvian signifying actions. The proportion of PUs signifying

attributes in English and Latvian is 4: 5, events 2: 1; place 2: 0, time 1: 0, thing 3:

1. In the corpus of English newspaper extracts we have encountered 16 cases of

semantic category shift; in the corpus of Latvian newspaper extracts the number of

cases of semantic category shift is 16, too.

Reconsidering the discussion on the similarities of the two patterns of

instantial stylistic use (insertion and substitution), we can state, that, though there

are a lot of similarities between the instantial insertion of an element (or elements)

into the constituent structure of a PU and the substitution of a component

(components) of a PU, we have to acknowledge that substitution might cause more

88

serious difficulties for a reader in the process of recognition of the PU base form, as

well as the comprehension of the meaning intended. This is so because in the case

of insertion a PU preserves its original components in discourse, i.e. the literal

scene functioning as a background is fully preserved; the meanings of components

are modified by the additional information presented through inserted elements.

But in the case of a PU component/s substitution, in order to perceive the message

intended by the author a reader is challenged to recognize a PU and recall its base

form on the basis of a modified literal scene of the instantiated PU. A reader is able

to grasp the humour, irony, sarcasm, etc. encoded only provided that he has

detected the use of a PU in a given discourse.

2.2.2.3. Ellipsis and Phraseological Allusion: the Image-Bearing

Component as the Key to the Perception of the Whole Phraseological

Unit

Ellipsis is the reduction of a PU, which preserves its original meaning but

expresses it in a more laconic form, i.e. some component or components of a PU

are omitted (deleted). But, viewed synchronically, the application of the pattern of

ellipsis in discourse asks for the reader’s / hearer’s knowledge of and the ability to

retrieve the full form of the instantiated PU from his memory. The PUs used with

some components omitted are more complicated for identification, comprehension

and interpretation. The pattern of instantial ellipsis is applied to create

phraseological allusion and phraseological aposiopesis.

Addressing the pattern of ellipsis and phraseological allusion we hypothesized

that this might be a very productive means for the development of article headlines

since it helps to save space and at the same time allows for the demonstration of the

author’s wit and sense of humour, which is usually very appealing for the reader

and therefore an influential attention-grabbing and thought-provoking strategy.

Though, we have to admit that this tentative hypothesis has been proved only

partially. The statistical data are as follows: in the corpus of examples elicited from

English newspapers we have encountered only 53 (5,3 %) instances of this pattern,

and in the corpus of examples from Latvian newspapers there are 113 (11,3 %)

instances of ellipsis and phraseological allusion. Ellipsis of phraseological

components results in phraseological allusion in 38 cases in English and in 52 cases

in Latvian, phraseological aposiopesis in 5 cases in English and in 1 case in

Latvian, while in other cases (41 in Latvian and 10 in English) components of

minor significance are omitted and most probably these ellipses will not be noticed

by the reader. As to the use of this pattern of instantial stylistic use in headlines, the

percentage is rather high: there are 16 (14, 2 % of all the extracts containing

elliptical PUs) in Latvian and 14 (26, 4 %) in English, which partially supports the

afore-mentioned assumption that the pattern is productive for the creation of

concise but informationally loaded headlines.

89

It is noteworthy that considering the PU savilkt (sajozt) jostu ciešāk (tighten

one’s belt – ‘to spend less than you did before because you have less money’

(CID)) in our corpus of extracts from Latvian newspapers there are 26 extracts

featuring the elliptical use of this PU, the omitted component in all of them being

the adverb ciešāk; it is used as an optional component of the PU. This is easy to

explain because nowadays it has become so popular, that it would hardly be

possible to find a person who would either try and read it literally or would not

know its base form and figurative meaning.

The same is true for another PU that has also become very productive in

expressing the economical problems experienced in most of households and in our

country in general is savilkt (arī dabūt) galus kopā, retāk savilkt galus ar galiem

(make (both) ends meet – ‘to have just enough money to pay for the things that you

need’ (CID)), which has been used in 23 extracts with the component kopā omitted.

The pattern of aposiopesis is the result of the elliptical use of a PU, when the

end of the PU is clipped. Therefore, the scarcity of the extracts featuring the pattern

of aposiopesis in the newspaper discourse is difficult to explain since it seems to be

a very useful way to attract the reader’s attention and to trigger weak implicatures;

but, as we have encountered only six extracts in which this pattern has been applied

in our corpora (five in the corpus of extracts from English newspapers and one in

corpus of extracts from Latvian), it allows for the conclusion that the pattern is

infrequently used both in English and Latvian newspaper discourse.

The situation is different when the ellipsis of phraseological components that

results in phraseological allusion is considered: in our corpora there are 38 (71, 7

%) out of 53 cases in English and 52 (46 %) out of 113 cases in Latvian.

Naciscione (2001: 99; 2010: 108) considers that phraseological allusion “is

one of the most sophisticated patterns of the instantial use of phraseology”, and it is

the pattern that, in our opinion, is also one of the most complicated for perception

and interpretation, though this complicacy mostly depends on how far the writer

goes in his creativity and, respectively, how much he relies on the reader’s ability

to decode the message containing a phraseological allusion. In case of a

phraseological allusion the text contains only some element of a PU which is the

allusion to it, and for the reader it is necessary to extract from his / her memory the

complete base form of the instantiated PU. Only in this way it is possible to achieve

full comprehension of the text as a whole. The element used as an allusion always

bears the main image of the PU (it presents the most important piece of

information) and its meaning usually is supported by a wider context. The image

component functions as a kind of mental signal by means of which the idiomatic

meaning of the whole PU is activated in the reader’s mind. The recognition of the

linguistic unit (an element) present in the text as the component of a certain PU

works as a signal to switch between the literal and the figurative reading and

interpretation of the PU and the discourse influenced by it. The preserved

component (or components) is the key to the recognition of the PU and we consider

the instantial pattern of phraseological allusion might be used as an argument in

90

favour of the Configuration Hypothesis proposed by Cacciari and Tabossi (1988),

according to which the idiomatic meanings are associated with configurations

formed by the same words activated during the comprehension of literal sentences.

The scholars hold that we process idiomatic strings (PUs) word-by-word, as any

other units of language, until enough information is accumulated for us to be able

to identify this string as a memorized string of words with figurative meaning, and

only at this moment the idiomatic meaning is retrieved. The recognition of the

idiomatic nature of the string depends on a specific part of the PU (image

component) that can be located early in the string (Cacciari and Tabossi (1988)

name them early identification idioms), or later on (late identification idioms

correspondingly). But in case of phraseological allusion the preserved image-

bearing component is the key that is preserved in the text and it is the only clue for

the reader to switch to the figurative reading of the linguistic unit and, probably, a

greater stretch of text surrounding and supporting it.

To summarize, phraseological allusion is the means to express the meaning of

the PU in a more concentrated form. The element preserved serves as the key for

the reader that something is left unsaid and it is his task to complete the picture as

the message conveyed can be understood only provided the reader manages to

identify the PU and retrieve its meaning from his memory. If he fails to do so, the

phraseological allusion may pass unnoticed and the message does not reach its

addressee in a way intended by the author.

A peculiar type of ellipsis has been encountered only once (0, 9%) in the

corpus of Latvian newspaper extracts and in 16 (30, 2 %) instances in the corpus of

PU usage events extracted from English newspapers. This variation, which is the

result of a PU undergoing a word-formation process, is termed dephraseological

derivation by Knappe (2004: 12). In most cases this pattern involves conversion

(such as verb+object is converted into a nominal) and compounding. for instance,

the PU pacelt (uzsist) asti gaisā (literally to raise one’s tail – ‘to leave, abandon,

give up’) is used in discourse as astes cilātāji (literally tail-raisers, tail-turners) to

designate people; the PU point the finger at somebody signifying and action is

compressed into a compound noun finger-pointing which signifies a situation. We

assume that such compressions are used by the authors of newspaper articles

unconsciously and their comprehension as variations of PUs in discourse depends

on the reader’s awareness and knowledge of the phraseology of a given language.

This is an advantageous way of conveying one’s irony, sarcasm, humour and wit in

the circumstances when it is necessary to save space.

Phraseological allusion as a pattern of instantial stylistic use of PUs illustrates

the strength of cohesion inherent in the PU. The reader’s failure to identify the

phraseological allusion and thus also the base form of the PU leads to the failure to

capture the stylistic and semantic message of the text. Phraseological allusion,

though not being frequently used in newspaper discourse, serves as an implicit

mental reference through the image-bearing component to the literal scene of the

PU, which, not fitting into the context literally, incites the reader’s imagination,

91

makes him switch to the idiomatic reading of the text and thus to the correct

processing and interpretation of the target conceptualization of the PU and the text

as the whole.

The semantic categorization of PUs subjected to ellipsis having been

considered and analyzed, we have come to the following conclusions. From 53

extracts featuring the instantial pattern of ellipsis in English and 113 such extracts

in Latvian we have discovered that the most numerous are the PUs belonging to the

semantic category of situation (42 PUs in Latvian and 28 PUs in English) and

action (31 in Latvian and 22 in English). We have encountered 11 PUs in Latvian

and only 1 PU in English that signify attribute (e.g., kā pa viļņiem ‘said if success

alternates with failures’; ar kājām gaisā ‘upside down’; kā mežā audzis ‘ill-

mannered, ill-bread’; šķībi (un) greizi – criss-cross; skinny as a beanpole); PUs

signifying things: 6 in Latvian (e.g., gulbja dziesma = swan song; modes lieta

‘something popular’) and 1 in English (a hot potato); PUs signifying events: one in

Latvian (ledus sakustas ‘said if an action or a process begins, especially after

overcoming some difficulties’) and one in English (dog and pony show). We have

come across three PUs signifying man (a rough diamond, the salt of the earth, lame

duck) in the corpus of examples elicited from English newspapers. No shifts in the

semantic categories have occurred in 46 (40, 7%) PU uses in the discourse of

Latvian newspapers and 26 (49%) PU uses in the discourse of English newspapers.

As testified by the data of the corpora, the most widespread shifts in the

semantic categories that are motivated by the instantial variation under

consideration are the following: if the verb is omitted, but its complement – the

object is preserved, the PU ceases to signify an action or a situation; instead it

designates a man, a thing, or an event. Sometimes a shift in the semantic category

is created making use of the derivational possibilities characteristic of the language,

but this is more typical of Latvian as a synthetic, rather than English as an analytic

language.

2.2.2.4. Extended Phraseological Metaphor: the Elaboration of Literal

Scene of a Phraseological Unit

Metaphor as the primary form of figurative language has been studied by a

number of scholars. It is considered within many aspects of studies on language

and thought: phraseology (Кунин 1972 a; Naciscione 2001, 2010; Veisbergs 2001,

a.o.), stylistics (or rather phraseostylistics, e.g., Gläser 1998), pragmatics (e.g.,

Strässler 1982), cognitive linguistics and psycholinguistics (see e.g., Lakoff and

Johnson 1980, Gibbs 1999, Langlotz 2006, a.o.), discourse analysis (e.g., Kövecses

(2005); Kövecses, Benczes, Csábi 2009), metaphor and idiom comprehension

(Glucksberg 2001), and corpus linguistics (see, for instance Moon 1998 a; Deignan

2005).

PUs carry metaphoric meaning, as metaphor is a part of the image of a PU in

its base form. Extended phraseological metaphor as a pattern of instantial stylistic

92

use is thoroughly studied and exhaustively discussed in a number of publications,

both books and articles, by Anita Naciscione (see: Naciscione 2001: 69-78; 2002 a,

b; 2003; 2004; 2010).

The phraseological metaphor can be extended and realized both within a

single sentence and across a number of sentences or all over the whole text by

means of additional images all pertaining to the image and figurative meaning of a

PU.

From 364 (or 36, 4%) cases featuring the instantial stylistic use of PUs within

the corpus of extracts from English newspapers in 54 (14, 8 %) PUs have been

sustained by means of additional images, i.e., the pattern of extended

phraseological metaphor has been applied to convey the message. In the corpus of

extracts from Latvian newspapers there are 422 (42, 2 %) cases of instantial

stylistic use, among which 82 (19, 4 %) exemplify the use of the pattern of

extended phraseological metaphor.

As to the semantic categorization of PUs, both in English and Latvian, most

of the PUs considered fall into the category of situations (26 : 42 in English and

Latvian correspondingly) and actions (15 : 21), in Latvian there are more PUs

signifying a man (0 : 3), but in English there more PUs signifying an event (2 : 0),

the number of PUs signifying a thing is equal (4 : 4), and the number of PUs –

attributes in Latvian is slightly bigger (4 : 8). It is noteworthy that the semantic

category of PUs in discourse often does not correspond to the semantic category of

the base form, e.g., pārcirst Gordija mezglu (cut the Gordian knot – ‘a complicated

and intricate problem’ (CED)); iespiest dubļos / apmētāt kādu ar dubļiem

(sling/throw mud at somebody – ‘if someone slings mud at another person, they try

to make other people have a low opinion of them by saying unpleasant things about

them’ (CID)) in their base forms signify actions, but in the discourse they both

signify and describe situations; fall into a trap and tighten your belt in their base

forms signify actions, but in the discourse they are varied to signify situations.

Semantic category shifts occur in 14 PUs in English and 23 PUs in Latvian.

Extended phraseological metaphor may be created in different ways. In our

corpus we have distinguished three types of this pattern of instantiation: the

extension of the whole PU (43 (79, 6 %) in English, 75 (91,5%) in Latvian), the

extension of one (usually the image-bearing) component of a PU (13 (24 %) cases

in English and 5 (6,1 %in Latvian), and the extension of the image of the PU that is

not lexically present in the base form of a PU but appears in a reader’s mind (2

instances (3,7%) of this type of use in English and 2 (2,4%) in Latvian).

Thus we can conclude that the types of extended metaphors exploited in both

languages are the same – the whole PU extension is prevailing, but the cases with

one component extension are more frequent in English than in Latvian. The

proportions of extended metaphor based on the whole PU and on one, image-

bearing (lexical or mental) component in English is 43 (79.6%) : 15 (27.8%), but in

the Latvian corpus it is 75 (91, 5%) : 7 (8, 5%).

93

The pattern of extended phraseological metaphor is not frequently used in

headlines, but it is often related to headline (a PU is given in the headline, but

extended in the body text), but does not necessarily encompass it in a

straightforward way, i.e. some elements in a headline and components of or the

whole PU may belong to the same thematic field. Therefore we have analyzed the

examples of extended phraseological metaphor from this viewpoint as well. The

results are the following. The corpus section of PUs subjected to metaphorical

extension in discourse of English newspapers contains 21 (out of 54) examples of

umbrella use, and among them 14 headlines contain extended phraseological

metaphors, e.g.,

One hot potato makes a mash-up (The Independent. 17.04.2011.)

All is not rosy in Nick's back yard – but green shoots of recovery

begin to emerge (The Independent. 30.04. 2011.)

Flogging a dead horse? No, Mr Cameron, it's still running (The

Independent. 06.03. 2010.)

Land may be in sight, but it won't be plain sailing (The Guardian.

03.04.2009.)

In the corpus of examples from Latvian newspapers there are only 7 (out of

82) cases of such headlines and only 1 headline comprises an extended

phraseological metaphor:

Igaunijas politika skaidrojas, melnos mākoņus izdzenās (Latvijas

Avīze. 04.03.2011.)

To conclude: although the pattern of extended phraseological metaphor is not

very frequently encountered either in English or in Latvian newspaper articles: 5, 4

% and 8, 2 % (out of the whole corpora of instances of discoursal uses of PUs)

correspondingly, it is a very original, sophisticated and reader’s thought-provoking

way of presenting news (considering various events, actions, situations, a man, a

thing), as well as an author’s opinion and evaluation of the message conveyed,

which in most cases is negative (we have encountered only one extract in the

English corpus that conveys positive evaluation). Extended phraseological

metaphor is often combined with other patterns of instantial stylistic use of PUs in

discourse (22 (40, 7%) cases in English and 27 (44, 3%) in Latvian), the most

frequent being context-related insertions and substitutions, followed by allusion

and cleft use. Extended phraseological metaphor encountered in our corpora is of

three types: the extension of the meaning of the whole PU, the extension based on

one component of a PU, and the extension of the mental image of a PU that is

created in a reader’s mind, but is not present lexically. Extended phraseological

metaphor serves as a cohesive strategy and promotes the unity of a newspaper

article, especially if PUs are used in headlines (umbrella use) and then reiterated

within articles.

94

2.2.2.5. Dual Actualization: the Interplay of Literal and Figurative

Meanings

Dual actualization is probably the most conspicuous pattern of instantial

stylistic use of PUs in discourse. Following Kunin (Кунин 1974), Veisbergs (1997)

and Naciscione (2001) we make use of the term dual actualization (especially

taking into account the controversial views on the terms wordplay and pun (see the

discussion of terminology in Veisbergs 2001: 97 and Langlotz 2006: 194-195)) for

it better reflects the process that occurs when a writer / speaker refers to the double

reading of a PU, i.e. both idiomatic and literal meanings of a PU are given

referential value, a PU should be read both at the idiomatic (figurative) level and

the lexical or compositional (direct) level simultaneously. Though we could argue

about the simultaneous emergence (and thus – comprehension) of both possible

readings of a PU as there are cases that these meanings are conceptualized one

following the other.

Though dual actualization is frequently defined as a purely semantic variation

of PUs in discourse that does not involve any structural variations (apart from

grammatical ones aimed at fitting a PU into a context) we consider that the effect of

double reading can and often is created by means of lexical insertions and

substitutions (see also Langlotz 2006: 197). These insertions and substitutions,

which are always related to the situational context, are used to make a switch in

meaning to be comprehended.

A writer/speaker can make a reader/hearer realize that a PU is meant to be

understood not only figuratively but also literally by repeating the whole PU or its

separate components in literal meaning. In this case dual actualization is similar to

extended phraseological metaphor (and it is not surprising that these both patterns

of instantial stylistic use are often discussed under one generic notion –

phraseological wordplay). But the difference between these patterns is that in the

case of extended phraseological metaphor it is the figurative meaning that is

extended, while in the case of dual actualization, it is the literal meaning (the

meaning of a variable word combination or its components) that is activated.

In the corpora of examples of PU discoursal uses in English and Latvian

newspapers the extracts containing the pattern of dual actualization are not

numerous and English outnumbers Latvian as to this type of variation: there are 91

(9, 1 %) cases in English and only 25 (2,5%) cases in Latvian).

As to the semantic categorization of base forms and discoursal uses of PUs,

the analysis has yielded the following results: within 91 extracts featuring dual

actualization of PUs in English newspaper discourse 100 PUs have been used, as

when applying the pattern of dual actualization journalists make use of other PUs

as well; within 25 cases of dual actualization in Latvian newspaper discourse 30

PUs have been used. The greatest part of PUs considered belong to the semantic

categories of situation (50 in English and 13 in Latvian) and action (25 in English

and 8 in Latvian). The PUs belonging to the semantic categories of events, things,

95

men, emotions are not numerous either in English or in Latvian. When the pattern

of dual actualization is applied to make PUs conspicuous in the discourse, the

semantic categories of their base forms shift in 32 (35,2 %) cases in English and in

9 (36 %) cases in Latvian.

The results of the qualitative analysis of the newspaper extracts featuring the

dual actualization of PUs testify to the fact that it is possible to distinguish several

types of dual actualization of PUs. Veisbergs (1997: 59-60) discusses three types of

dual actualization. The first type is a simultaneous use of a word combination as a

PU and a free, variable word combination. In the corpus of English newspaper

extracts we have encountered 59 instances of the use of this type of dual

actualization, e.g.,

It takes two (Argentina and Uruguay) to tango

South American nations put aside longstanding rivalry to champion the

dance as world cultural treasure.

(The Independent. 17.05.2009. Johnson. It takes two (Argentina and

Uruguay) to tango.)

The same approach to a PU is featured in 20 instances of PU use in the

extracts from Latvian newspapers. Thus the PU stiept gumiju ‘to waste time’ is

nominalized and the added pre-modifier noderīgā (‘useful’) gives a hint that there

might be a switch from figurative to literal meaning intended. The pre-modifier is

compatible with both figurative (target scene) and literal meaning (literal scene) of

the phrase, thus only reading the article itself a reader can grasp the weak

implicatures and understand that in the headline it is used literally.

Noderīgā gumijas stiepšana

Ar elastīgajām vingrošanas lentēm mājās var trenēt visas muskuļu grupas

(Latvijas Avīze. 05.03.2011. R.Olševska. Noderīgā gumijas stiepšana.)

Another type of dual actualization of PUs is the pun on the literal meaning of

one or more lexical components of a PU. There are 34 extracts containing this kind

of variation in the corpus of English newspaper extracts, e.g., a pun on one

component of the PU to go Dutch. By reading the headline a reader perceives the

figurative meaning of the PU, but already in the head of the article it is explained

that the article is not about sharing the cost for something, but about the way Dutch

women work:

Have the courage to go Dutch Eat like a French woman, goes the saying, and you'll never get fat.

Work like a Dutch woman, is my advice, and you'll never become

depressed, overworked, desk-bound or eaten up with acrid ambition.

(The Independent. 17.11.2010. H.Walker: Have the courage to go

Dutch.)

96

Also in the corpus of examples elicited form Latvian newspapers we have

encountered 5 examples of such use of PUs in discourse, e.g.,

Vienīgi iespējamā aizsardzība ir iegalvot, ka mitināties vienistabas

dzīvoklītī kopā ar vēl astoņiem radagabaliem komūnā, kā

maznodrošinātais zeķes nenēsājat, tamdēļ arī naudu nav kur glabāt.

(Latvijas Avīze. 01.03.2011. E.Līcītis. Tuk, tuk, vai kāds mājās?)

The PU glabāt naudu zeķē – to keep money in a sock ‘to save money, not to

spend it’ is paraphrased: the first part of it – the component zeķes (socks) is at first

understood literally, such reading being enhanced also by the change of number,

while the second part evokes the phraseological image and then the PU is

understood idiomatically.

To exemplify the pun created on the basis of two components of a PU, we

present the use of the stylistically marked PU when the shit hits the fan. One of the

components, namely, shit, has been substituted by a pseudo-homophone sheet

which signifies the product manufactured in the company Ian had worked, but fan

is used in the meaning ‘an ardent devotee; an enthusiast’ rather than an electrical

appliance:

Sheet hits the fan as Wagstaff loses his job... and semi-final

Could anyone have felt more let down by Bolton Wanderers' 5-0

capitulation to Stoke City in the FA Cup semi-final last Sunday than Ian

Wagstaff, a 50-year-old lifelong supporter who was told by the bosses at

his sheet metal firm in Brisbane that he could not have time off to go to

the game. Whereupon he resigned his £38,500-a-year job and flew back

to England.

(The Independent. 21.04.2011. S.Tongue. Sheet hits the fan as Wagstaff loses

his job... and semi-final.)

The third subtype of dual actualization, according to Veisbergs (1997: 160)

takes place when two meanings of a polysemantic unit are realized simultaneously,

but we should admit that we have encountered no examples of this type of dual

actualization in our corpora either in English or in Latvian, though, considering the

above-presented example, we could speak of the actualization of two meanings of

one component of the PU – the polysemantic word fan.

The great stylistic effect of dual actualization may be explained by the fact

that this use of a PU, prompting a number of weak implicatures provokes a reader’s

surprise, it makes a person think on two levels and thus the double stylistic effect is

achieved – this, as well as the pattern of extended phraseological metaphor,

influences “the mutual cognitive environment: (Langlotz 2006: 196) between writer

and reader on the emotional rather than conceptual level. The identification of a

pattern of dual actualization of a PU is the perceptual process of demetaphorization

or deidiomatization, and demetaphorization, in its turn, is a reverse process of the

one that most of figurative PUs undergo in their formation stage.

97

Though not always it is visible on surface, i.e. structural / formal level, the

pattern of dual actualization usually is very conspicuous, as it distorts the semantic

unity of PUs, especially if not the whole but separate components of a PU are

literalized. As to the semantic properties that this pattern adds to PUs in discourse,

in most cases it is meaning specification: the topic (situational context) is indicated;

the PU literal scene is modified and thus specified.

To summarize: this pattern of instantial stylistic use is much more often

exploited in English rather than in Latvian newspapers; in approximately half of the

usage events the pattern of dual actualization is made a part of the instances of

concurrent use of PUs: 39 (42, 9% in English and 13 (52 %) in Latvian PUs.

In English newspaper discourse PUs subjected to dual actualization are often

used in or refer to headlines (65 extracts out of 91 (71, 4%) against 6 (24%) in

Latvian); thus the authors of the articles attract their readers, make them interested

and challenge them to decode the message communicated.

CONCLUSIONS AND FURTHER RESEARCH PERPECTIVES

The Doctoral Thesis presents the theoretical and empirical research into the

semantics of phraseological units as used in English and Latvian newspapers. On

the basis of the research conducted the following conclusions are drawn:

Notwithstanding the typological differences of the languages considered the

formal and the semantic features of PUs are similar in both English and Latvian.

The formal features of PUs are: multiword character (a PU consists of at least two

words but is not longer than a sentence), relative stability (both synchronically and

diachronically and in terms of morphological, lexical and syntactical stability),

variability of components, flexibility. The intrinsic semantic features of PUs are:

idiomaticity (partial or complete transfer of meaning), the degree of which depends

on the compositionality of meaning, i.e. the extent, to which the overall meaning of

a PU is the result of the basic or derived senses of its constituents. Motivation,

which is to be distinguished from compositionality, the former one being a

language user’s subjective judgement made on the basis of his/her knowledge of

the phraseology of a particular language and the respective culture of the speech

community. Institutionalization – for a word combination to be considered a PU it

should be recognized as such by most of the speech community of the respective

language. PUs become institutionalized through the process of lexicalization, i.e.

PUs are morpho-syntactically and collocationally restricted word combinations that

have lost their compositional meanings (partially or completely). Cohesion is the

feature of the base form of PUs; and, since it provides for the very existence,

development and sustainability of the PU in use, it serves as the basis for all

possible uses of a PU in discourse. PUs play a special cohesive role in the creation

of discourse; in this case the cohesion of PUs is always partly lexical and semantic

(they convey meanings – perform ideational function). If in the case of inner

98

cohesion of PUs it is related to the aspect of collocation, then in discourse cohesion

it is the reiteration of a PU or one or more of its constituents that facilitates the

creation of cohesive ties within a discourse.

The results of the empirical research conducted testify to the fact that the

hypothesis proposed has been partially proved:

The core use of PUs does prevail over the instantial stylistic use of PUs in

the corpora of instances of the use of PUs in the newspaper discourse in both

English and Latvian; this prevalence is not very significant: 63, 6 % in English and

57, 8 % in Latvian. It follows that PUs are instantiated in 36, 4 % of instances of

the use of PUs in the corpus of examples elicited from English newspapers and in

42,2 % instances of use in the corpus of examples elicited from Latvian

newspapers.

Considering the patterns of instantial stylistic use of PUs in the discourse

of English and Latvian newspapers, the analysis of the data in the corpora collected

in the framework of this research present evidence that the distribution of one

pattern, namely, substitution generally is similar in both corpora, the difference in

the two corpora making up only 2, 5 % of the usage events, the number of instances

in Latvian prevailing over that in English. Substitutions in PUs are based on the

semantic relations of synonymy, antonymy, hyponymy, or are determined by the

communicative intention of the writer and/or situational context.

The most significant statistical difference has been discovered in case of the

pattern of dual actualization: there are 19, 1 % more cases of this variation in

English than in Latvian; and this is the only case that the data from the corpus of

English newspaper extracts outnumber the data elicited from Latvian newspapers.

Besides, in about half of all the extracts featuring dual actualization this pattern of

instantiation is a part of concurrent use of PUs (42, 9 % in English and 52 % in

Latvian). In a number of cases it is used alongside insertion, substitution, ellipsis

and extended metaphor. Dual actualization and extended phraseological metaphor

are often referred to wordplay. The difference between these variation patterns is

that in extended metaphor it is the figurative meaning that is played upon

(extended), but in dual actualization the literal meaning of the instantiated PU or its

component/s is activated.

The pattern of dual actualization is followed by the pattern of insertion (the

difference constituting 15, 8 %), ellipsis/allusion (the difference – 12, 3 %) and

extended phraseological metaphor (the difference – 4, 6 %). Within the data of the

corpora compiled in the framework of the present research all of these variations

are more frequent in Latvian than in English newspaper discourse. Various types of

insertion being considered, it should be mentioned that the results of the data

analysis demonstrate that the cleft use of PUs is rarely applied in both languages

considered. The type of ellipsis of the rarest occurrence in our corpora is that of

phraseological aposiopesis.

99

Contrary to the hypothesis, that in the result of instantial stylistic use the

meanings of PUs are intensified, it has been discovered that it is the specification of

meaning conveyed by PUs in newspaper discourse that arises in the result of this

type of use. The data demonstrate that it happens more than twice as much as the

intensification of meaning.

The hypothesis has been proved in relation to the semantic categories of

PUs used in the newspaper discourse: in both corpora the prevailing number of PUs

belongs to the semantic categories of situation and action. The next most numerous

semantic category of PUs in both corpora is that of attribute. This semantic

category is followed by the categories of thing, man, and event. PUs belonging to

the other semantic categories (place, time, and emotion) are rarely encountered in

both corpora. It is noteworthy that there is a considerable difference in the number

of PUs signifying emotion, which are more frequently encountered in Latvian

newspapers – authors of newspaper articles freely express their emotions through

interjectional PUs, such as nedod Dievs!, pasarg Dievs! (Heaven forfend!).

As to the semantic category of evaluation (distinguished by Fernando 1996:

72), we have to admit that we have not managed to discover any PU signifying

only evaluation, both in base forms and their discoursal uses it always accompanies

some other semantic category.

Semantic category shifts mainly occur when PUs are instantiated. Semantic

category shifts are particularly characteristic of four patterns of instantial stylistic

use of PUs: ellipsis/allusion, dual actualization, extended phraseological metaphor

and insertion. The proportions of semantic category shifts are similar in both

corpora.

The choice and the use of a definite PU in newspaper discourse are usually

determined by the author’s intention to make the message conveyed more

expressive, emotional, or unexpected, i.e. to draw readers’ attention and interest.

By triggering strong and weak implicatures, patterns of instantial stylistic use of

PUs in most of the cases add both to the conceptual and the associative meanings of

PUs (specification and intensification of meaning). The notion of literal scene of a

PU has proved to be a very useful tool in discovering and assessing the variation

principles and patterns of instantial stylistic use (it especially concerns instantial

insertion and substitution of one or more components of a PU). The pattern of dual

actualization serves to intensify and to specify (to double) the information encoded

in the instantiated PU. In case of the pattern of extended phraseological metaphor,

the meaning of the PU is extended by additional images pertaining to the original

image of the PU; it is made more vivid (intensified), specified and memorable. In

the result of these patterns of instantiation the cognitive environment between

writer and reader becomes more mutual on the level of emotions and associations,

while the conceptual level undergoes more changes in case of dual actualization.

The study of the types and patterns of uses of PUs the discourse of English

and Latvian newspapers reveals the dynamism of PUs in both languages considered

and once more proves that the stability of PUs is relative, rather than absolute.

100

Another conclusion drawn from this investigation is that variations of PUs in

discourse can be arranged on a scale between highly conspicuous patterns of

instantiation (extended metaphor and dual actualization) and rather inconspicuous

morpho-syntactic and syntactic variations (core use), the latter one not creating any

striking semantic effects. A strict distinction between core use and instantial

stylistic use can hardly be made either theoretically or empirically (this being

particularly obvious if various types of insertion, substitution and ellipsis are

considered) – to some extent, there will always be some overlap, i.e. controversial

instances of PU use in discourse. Changes in the lexical composition of PUs are

usually motivated communicatively. They are the result of the writer’s intentional

variation strategies applied to the literal scene of the PU for the purpose of creating

a consistent context-determined target conceptualization.

The results obtained and the conclusions drawn allow us for evaluating the

results of the research as positive: all the goals and objectives have been reached:

the semantic aspects of PUs per se, as well as the semantic aspects of the use of

PUs in the discourse of English and Latvian newspapers have been studied

theoretically and empirically on the basis of the two corpora of extracts (1000

extracts in each corpus) from English and Latvian newspapers compiled by the

author of the paper. The research hypothesis has been partially proved. The core

use and every pattern of instantial stylistic use have been theoretically described,

exemplified and interpreted: semantic categories of PUs and category shifts have

been stated, changes in the semantics of PUs in discourse have been determined.

All the empirical findings are supported by statistical data.

The further research perspective might be the study of frequency of the use of

different types and patterns of use in various domains of newspapers. It might yield

interesting results, because (though it was not the objective of the present research)

we have noticed that there is a surprisingly great number of PUs in the domains of

politics and sports in both English and Latvian newspapers, in the domains of

economy and social issues PUs are more often encountered in Latvian newspapers.

Another perspective worth scholars’ attention is the perception and

interpretation of PUs in discourse. There are quite numerous researches on this

topic concerning the English language, but (to the best of our knowledge) there is

no research of this kind in Latvian.

In the very conclusion we have to admit that, as emphasized by many scholars

studying phraseology of different languagade es, every new research into this

scientific discipline brings in new questions to discuss and new issues to consider,

which in our case, especially refers to the study of phraseology of the Latvian

language.

101

Basing on the conclusions drawn several theses are brought forward for the

defence.

THESES

1. The contrastive analysis of the use of PUs in the discourse of English and

Latvian newspapers allows for the disclosure and the comparison of the

peculiarities of the use of PUs in the respective language communities, since the

newspapers considered have the corresponding societies at large as their target

audiences.

2. Basing on the insights from the researches by Halliday (1985) and

Fernando (1996) the semantic categorization of phraseological units has been

worked out. The semantic categories of phraseological units are the following:

action, situation, event, attribute, man, thing, emotion, time, and place.

3. The data collected in the framework of the present research testifies to the

fact that notwithstanding the typological differences of the languages

considered, the types of use and patterns of instantial stylistic use of PUs in

newspaper discourse are similar both in English Latvian, and the development

of the patterns of instantial stylistic use are governed by rules and principles.

4. The most significant aspect of PUs, which, if taken into account, allows

for an adequate encoding and decoding of information to be conveyed through

PUs in discourse, is the literal scene of a PU. It is referred to by the writer when

modelling, i.e. the literal scene is varied (adjusted) to create the maximally

relevant context-specific meaning and to trigger various weak implicatures (to

use the terminology proposed by Langlotz (2006) and Davis (2010)). Literal

scene is also taken into account by the reader when evaluating, comprehending

and interpreting the target conceptualization of a PU in discourse.

5. The PU discoursal variation patterns are determined by their formal and

semantic features. These features define the variation potential and variation

constraints of particular PUs in particular contexts: the more compositional /

motivated / transparent a PU is the greater is its variation potential.

6. PUs are used in newspaper discourse in order to attract and maintain

readers’ attention (when used in headlines and reiterated in articles), to make

articles cohesive, to demonstrate one’s wit (and thus entertain readers) and

express one’s attitude to and evaluation of the events, people and phenomena

discussed in an article, as well as to convey the message intended in a concise

way.

7. Carrying out the analysis of the discoursal uses of PUs (both core and

instantial stylistic use), as well as assessing the semantic variations that PUs

acquire in discourse if compared to their base forms, not only textual, but also

situational context is to be taken into account.

102

Promocijas darba kopsavilkumā izmantotās literatūras saraksts

List of References Presented in the Summary of Doctoral Thesis

Baranov A., Dobrovol’skij D. (1996) Cognitive modelling of actual meaning in the

field of phraseology. In: Journal of Pragmatics 25, Elsevier Science B.V.:

409 – 429.

Barkema H. (1996) Idiomaticity and terminology: a multi-dimensional descriptive

model. In: Studia Linguistica 50 (2): 125-160.

Brown G., Yule G. (1983). Discourse Analysis. Cambridge: Cambridge University

Press.

Burger H., Dobrovol’skij D., Kühn P., Norrick N.R. (2007) Phraseology: Subject

area, terminology and research topics. In: Burger H. (ed.) Phraseology. An

International Handbook of Contemporary Research. Vol.1., Berlin: Walter de

Gruyter GmbH & Co.KG.: 10 – 19.

Cacciari C., Tabossi P. (1988). The Comprehension of Idioms. In: Journal of

Memory and Language 27: 668-683.

Cacciari C., Tabossi P. (eds.) (1993) Idioms. Hillsdale, NJ: Erlbaum.

Cacciari C., Glucksberg S. (1995) Imagining Idiomatic Expressions: Literal or

Figurative Meanings? In: Everaert M., van der Linden E.J., Schenk A.,

Shreuder R. Idioms: Structural and Psychological Perspectives. USA, New

Jerseay: Lawrence Erlbaum Associates, Inc.: 43 – 56.

Caron J. (1992) Introduction to Psycholinguistics. Toronto: University of

Toronto Press.

Collins English Dictionary – Complete and Unabridged (2003) Harper Collins

Publishers.

Cook G. (1994) Discourse and Literature: The Interplay of Form and Mind.

Oxford: Oxford University Press.

Cruse D. A. (1986) Lexical Semantics. Cambridge: Cambridge University Press.

Crystal D. (1985). Linguistics. 2nd

ed. Harmondsworth: Penguin.

Čermák F. (1988) On the Substance of Idioms. In: Folia Linguistica XXII/3-4: 413 –

438.

Davis W.A. (2010) Irregular Negations: Implicature and Idiom Theory. In: Petrus

K. (ed.) Meaning and Analysis: New Essays on H.Paul Grice. Palgrave

Macmillan: 103-137.

Deignan A. (2005) Metaphor and Corpus Linguistics. Amsterdam: John Benjamins

B. V.

Dobrovol’skij D., Piirainen E. (2005) Figurative Language: Cross-cultural and

Cross-linguistic Perspectives. The Netherlands, Amsterdam: Elsevier Ltd.

Ernst Th. (1981) Grist for the linguistic mill: idioms and ‘extra’ adjectives. In:

Journal of Linguistic Research, 1/3: 51 – 68.

Fernando Ch., Flavell R. (1981) On Idiom: Critical Views and Perspectives. In:

Exeter Linguistic Studies, 5, Exeter: University of Exeter: 18 – 48.

103

Fernando Ch. (1996) Idioms and Idiomaticity. Oxford: Oxford University Press.

Fillmore Ch. J., Kay P., O’Connor M.K. (1988) Regularity and Idiomaticity in

Grammatical Constructions: the Case of Let Alone. In: Language 64: 501 –

538.

Finegan E. (1994) Language: Its Structure and Use. USA: Harcourt Brace College

Publishers.

Fraser B. (1970) Idioms within a Transformational Grammar. In: Foundations of

Languages, Vol. 6: 22 – 42.

Fromkin V., Rodman R. (1998) An Introduction to Language. 6th. ed. (1st ed.

1974). US: Harcourt Brace College Publishers.

Gibbs R.W. (1984) Literal Meaning and Psychological Theory. In: Cognitive

Science, 8: 275 – 304.

Gibbs R.W., Nayak N.P. (1989) Psycholinguistic studies on the syntactic behaviour

of idioms. In: Cognitive Psychology 21: 100 – 138.

Gibbs R.W., Nayak N.P., Cutting C. (1989) How to kick the bucket and not

decompose: Analyzability and idiom processing. In: Journal of Memory and

Language 28. Academic Press Inc.: 576 – 593.

Gibbs R.W., O’Brien, J.E. (1990) Idioms and Mental Imagery: the metaphorical

motivation of idiomatic meaning. In: Cognition 36: 35 – 68.

Gibbs R. W. (1999) The Poetics of Mind: Figurative Thought, Language, and

Understanding, Cambridge: Cambridge University Press.

Gibbs R.W. (2002) A new look at literal meaning in what is said and implicated.

Journal of Pragmatics 34: 457 – 486.

Gibbs R.W., Colston H.L. (2006) Handbook of Psycholinguistics: 2nd

ed. Elsevier

Inc.

Givón T. (1995) Functionalism and Grammar. Amsterdam / Philadelphia: John

Benjamins Publishing Company.

Gläser R. (1998) The Stylistic Potential of Phraseological Units in the Light of

Genre Analysis, in Cowie A.P. (ed.) Phraseology. Theory, Analysis, and

Applications, Oxford: Clarendon Press: 23 – 54.

Glucksberg S. (1993) Idioms Meaning and Allusional Content. In: Cacciari C.,

Tabossi P. (eds.) Idioms: Processing, Structure, and Interpretation. USA,

New Jersay: Lawrence Erlbaum associates, Inc., Publishers: 3 – 26.

Glucksberg, S. with a contribution of Matthew S. McGlone (2001) Understanding

Figurative Language: from Metaphors to Idioms. Oxford / New York: Oxford

University Press.

Granger S., Paquot M. (2009) Disentangling the Phraseological Web. In Granger

Sylviane, Meunier Fanny (eds.), Phraseology: an Interdisciplinary

Perspective, John Benjamins B.V.: 27 – 49.

Grice H.P. (1989) Studies in the Way of Words. Cambridge, MA: Harward

University Press.

Halliday M.A.C. (1985) An Introduction to Functional Grammar (1st ed.). London:

Arnold.

104

Halliday M., Hasan R. (1976). Cohesion in English. Harlow: Longman.

Hill J. Collocation. http://www.disal.com.br/nroutes/nr6/pgnr6_03.htm

(14.12.2009)

Howarth P. (1996) Phraseology in English Academic Writing. Niemeyer,

Tübingen.

Kavka S., Zybert J. (2004) Glimpses on the History of Idiomaticity Issues. In:

SKASE Journal of Theoretical Linguistics. Vol. 1, Nr. 1, Slovak Association

for the Study of English: 54 – 66. (Available at:

http://www.pulib.sk/skase/Volumes/JTL01/kavka.pdf (30.01.2010))

Keysar B., Bly B.M. (1999) Swimming against the current: Do idioms reflect

conceptual structure? In: Journal of Pragmatics 31, Elsevier Science B.V.:

1559 – 1578.

Knappe G. (2004) Idioms and Fixed Expressions in English Language Study before

1800. A contribution to English Historical Phraseology. Frankfurt am Main:

Peter Lang GmbH.

Kövecses Z. (2005) Metaphor in Culture: Universality and Variation. United

Kingdom: Cambridge University Press.

Kövecses Z., Benczes R., Csábi S. (2009) Metaphor: a Practical Introduction.

Oxford: Oxford University Press.

Lakoff G., Johnson M. (1980) Metaphors we live by. Chicago: University of

Chicago Press.

Lakoff G. (1987) Women, Fire and Dangerous Things. What Categories reveal

about the Mind. Chicago and London: The University of Chicago Press.

Langacker R.W. (1986) An introduction to cognitive grammar. In: Cognitive

Science 10, 1 – 40.

Langacker R.W. (1987) Foundations of Cognitive Grammar, Vol. I. Stanford, CA:

Stanford University Press.

Langacker R.W. (2008) Cognitive Grammar: a Basic Introduction. Oxford / New

York: Oxford University Press.

Langlotz A. (2006) Idiomatic Creativity: A cognitive-linguistic model of idiom-

representation and idiom-variation in English. Amsterdam: John Benjamins

B.V.

Laua A (1992) Latviešu valodas frazeoloģija. Rīga: Zvaigzne.

Laua A., Ezeriņa A., Veinbega S. (1996) Latviešu frazeoloģijas vārdnīca. Rīga:

Avots.

Leech G.N. (1981) Semantics. 2nd

ed. Harmondsworth: Penguin.

Liepa D. (2011) Latvijas preses valoda. Rīga: LU Latviešu valodas institūts.

Lyons J. (1981) Language and Linguistics. Cambridge: Cambridge University

Press.Lyons J. (1995, 2002) Linguistic Semantics: an Introduction.

Cambridge University Press.

Makkai A. (1978) Idiomaticity as Language Universal. In: Universals in Human

Language. Vol. 3: 401 – 448.

http://www.disal.com.br/nroutes/nr6/pgnr6_03.htm

105

Migla I. (2005) Fraeoloģismu okazionālie pārveidojumi R.Ezeras darbos. Bušs O.

(red.) Linguistica Lettica 14, LU Latviešu valodas institūts: 205 – 214.

Moon R. (1992 b) There is reason in the roasting of eggs. A comparison of fixed

expressions in native speaker dictionaries. In: Euralex '92 Proceedings.

Oxford University Press: 493-502.

Moon R. (1996) Data, description, and idioms in corpus lexicography. In: M.

Gellerstam et al. (eds.) EURALEX 96 Proceedings, Göteborg University, 493

– 503.

Moon R. (1998 a) Fixed Expressions and Idioms in English. A Corpus-Based

Approach. Oxford: Oxford University Press.

Moon R.M. (1998 b) Frequencies and forms of phrasal lexemes in English. In:

Cowie A.P. (ed.). Phraseology: theory, analysis and applications. Oxford:

Clarendon Press: 79 – 100.

Morley J. (2009) Lexical Cohesion and Rhetorical Structure. In: Flowerdew J.,

Mahlberg M. (eds.). Lexical Cohesion and Corpus Linguistics. John

Benjamins B.V.

Naciscione A. (1998) Phraseological Puns in Discourse: How do they Come

About? In: Contrastive and Applied Linguistics. Contrastive Studies VII.

Riga: University of Latvia: 70 – 84.

Naciscione A. (1999) The Reflection of the Stylistic Use of Phraseological Units in

Dictionaries of Idioms and Proverbs. In: Contrastive and Applied Linguistics.

Contrastive Studies VIII. Riga: University of Latvia: 65 – 73.

Naciscione A. (2001) Phraseological Units in Discourse: Towards Applied

Stylistics. Riga: Latvian Academy of Culture.

Naciscione A. (2002 a) Cohesion in Phraseology. In: Braasch A., Povlsen C. (eds.),

Proceedings of the Tenth EURALEX International Congress, EURALEX

2002. Vol.2, Copenhagen: Center for Sprogteknologi: 534 – 539.

Naciscione A. (2002 b) Visual Representation of Phraseological Metaphor in

Discourse: A Cognitive Approach. In: Caldas-Coulthard, Carmen Rosa and

Michael Toolan (eds.). PALA 2002, The Writer's Craft, the Culture's

Technology. Amsterdam and New York: Rodopi: 71 – 83.

Naciscione A. (2003) Phraseological Metaphor: Dead or Alive? In: Hamm, A.

(ed.). Proceedings of ESSE 6 – 2002, RANAM (Recherches anglaises et nord-

américaines). Strasbourg: Presses Universitaires de Strasbourg, No 36/2003:

23 – 30.

Naciscione, A. (2004) The Pattern of Instantial Stylistic Use of Phraseological

Units as a Mental Technique. In: Mejri, Salah (ed.). Espace Euro-

Mediterranéen: Une idiomaticité partagée. Tunis: Publications de l'ENS: 177

– 189.

Naciscione, A. (2010) Stylistic Use of Phraseological Units in Discourse.

Amsterdam / Philadelphia: John Benjamins B.V.

Orlovska Ļ. (1973) Latviešu valodas frazeoloģismu varianti. Latviešu valodas

kultūras jautājumi. 9.laidiens. Rīga: Liesma: 24 – 29.

106

Orlovska Ļ. (1975) Dažas inovācijas angļu un latviešu frazeoloģijā. Inovācijas

dažādos valodas līmeņos. Rīga: LVU: 50 – 63.

Ozols A. (1959) Latviešu tautasdziesmu frazeoloģijas pamatjautājumi. LPSR ZA

Valodas un literatūras institūta raksti X. Rīga: 201 – 235.

Palmer F.R. (2001) Mood and Modality. UK: Cambridge University Press.

Pearsal J. (ed.) (1995) The Concise Oxford Dictionary. 10th ed. Oxford University

Press.

Russel B. (1921) The Analysis of Mind. London: Allen & Unwin.

Skujiņa V. (2002) Latviešu terminoloģijas izstrādes principi. Rīga: Latviešu

valodas institūts.

Skujiņa V. (atb.red.) (2007) Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca.

Rīga: Madonas poligrāfists.

Sperber D., Wilson D. (1995) Relevance: Communication and Cognition. 2nd

ed.

Oxford: Blackwell.

Strässler J. (1982) Idioms in English: a Pragmatic Analysis. Germany, Tübingen:

Narr.

Veisbergs A. (1986) Frazeoloģismu okazionāla lietošana latviešu valodā. Rubīna

A. (sast.) Latviešu valodas kultūras jautājumi. 22.laidiens. Rīga: Avots: 111 –

122.

Veisbergs A. (1997) The Contextual Use of Idioms, Wordplay, and Translation. In:

Delabatista Dirk (ed.) Traductio. Essays on Punning and Translation.

St.Jerome Publishing: 155 – 176.

Veisbergs A. (1999) Idioms in Latvian. Riga: University of Latvia.

Veisbergs A. (2001) Occasional Transformations of Idioms, Wordplay in

Interpreting. In: Contrastive and Applied Linguistics. Contrastive Studies X.

Riga: University of Latvia: 96 – 111.

Veisbergs A. (2007) Occasional and systematic shifts in word-formation and idiom

use in Latvian as a result of translation. In: Munat J. (ed.) Lexical Creativity,

texts and contexts. Amsterdam / Philadelphia: John Benjamins: 239 – 263.

Walter E. (ed.) Cambridge Idioms Dictionary. (2006) Cambridge University Press.

Weinreich U. (1972) Explorations in Semantic Theory, The Hague/Paris: Mouton.

Балли Ш. (1961) Французская стилистика. Москва: Иностр. лит.

Вейсбергс А. (1986) Динамические аспекты латышской фразеологии.

Автореферат диссертации на соискание ученой степени кандидата

филологических наук. Рига: Академия Наук Латвийской ССР. Институт

языка и литературы им. А.Упита.

Вейсбергс А. (1990) Заимствованная фразеология латышского языка (XVII –

XXвв.). Рига: Латвийский Университет.

Виноградов В.В. (1947, 1972) Основные типы фразеологических единиц в

русском языке. Русский язык: Грамматическое учение о слове. Москва.

Кунин А. (1970) Английская фразеология: Теоретический курс. Москва:

Высшая школа.

107

Кунин А. (1972 a) Фразеология современного английского языка.

Международные отношения.

Кунин A. (1972 b) Проблемы лингвистической стилистики. Москва:

Международные отношения.

Кунин А. (1974) Двойная актуализация как понятие фразеологической

стилистики. Иностранные языки в школе. Nr.6. Москва: просвещение: 13

– 17.

Кунин А.В. (1984) Внутренняя форма фразеологических единиц. Ярцева В.Н.

(ред.) Слово в грамматике и речи. Москва: 183 – 188.

Кунин А. (1986) Курс фразеологии современного английского языка. Москва:

Высшая школа.

Солодуб Ю. (1997) Структура лексического значения. Филологические науки.

№2. Москва: 54 – 66.

108

Ilze Oļehnoviča. Frazeoloģismi angļu un latviešu laikrakstos: semantiskais aspekts.

Promocijas darba kopsavilkums = Phraseological Units in English and Latvian

Newspapers: the Semantic Aspect. Summary of the Thesis for Obtaining the Doctoral

Degree. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds “Saule”, 2012. 108 lpp.

• • • • •

IZDEVĒJDARBĪBAS REĢISTR. APLIECĪBA NR. 2-0197.

IESPIESTS DU AKADĒMISKAJĀ APGĀDĀ „SAULE” –

SAULES IELA 1/3, DAUGAVPILS, LV–5400, LATVIJA

FRAZEOLOĢISMI ANGĻU UN LATVIEŠU LAIKRAKSTOS:...

Documents

Transcript of FRAZEOLOĢISMI ANGĻU UN LATVIEŠU LAIKRAKSTOS:...